Un tad man likās, cik, mēs dažreiz tuvu esam tai robežai, kad no milzīgas laimes līdz neaprakstāmām sāpēm ir tik mazs solis (varbūt laika brītiņš). Varbūt mazliet laika, ko veltīt bērniņam, būtu glābis viņa dzīvību… Ikdienā skrienot, steidzoties pēc kaut kā, kas mums šķiet svarīgs, mēs pat nepamanām, ka zaudējam, vai varam pazaudēt to, kas patiešām ir svarīgs!
Tāpēc gribu teikt – samīļojiet savus bērnus, savus mazos vai lielos! Dodat viņiem laiku – visu, cik nepieciešams, un nemainiet to pret neko citu! Samīļojiet un neļaujiet viņiem jūsos vilties. Jo viņi grib dzīvot, un piedzīvot to, ko mēs viņiem tā vēlam! Nedusmojaties uz viņiem, bet, ja dusmojaties, tad ātri piedodiet! Viņi grib pieaugt, būt laimīgi, redzēt savu mammu un tēti gan šodien gan rīt! Un viņiem noteikti nav “jāaiziet” šodien, tik skaistā laikā…” raksta Atis.