Jau iepriekš ziņojām, ka sociālajā vietnē “Facebook” kāds vīrietis bija ievietojis lūgumu palīdzēt atrast cilvēkus, kuri viņa sunim acīs iepūtuši ķīmiska satura aerosolu. Tāpat saimnieks sadarbībā ar dzīvnieku aizsardzības biedrība “Ķepu-ķepā” lūdza ziedojumus suņuka glābšanai.
Biedrība otrdienas pēcpusdienā nāca klajā ar situācijas aprakstu sociālajā vietnē “Facebook”, kurā norāda uz saimnieka nolaidību. Nu Rokijs jau devies aizsaulē.
Ko lai raksta par suni, kura vairs nav ?
Cik man žēl, ka vienīgā palīdzība, ko varējām sniegt, ir eitanāzija?! Cik asaras pēc šī lēmuma izlietas, pazīstot dzīvnieku nepilnas 24h? Cik ļoti gribas ”piežmiegt ” saimnieku? Nezinu… Zinu – ka jāsaliek punktiņi uz i…
Tad nu lietu secība:
Zvans no saimnieka – nepieciešama palīdzība sunim,kāds iepūtis acīs ķīmiju,mums nav naudas ārstēšanai. Protams, mēs ar Ivetu “kā stulbas” skrienam, jo dzīvnieks cieš sāpes. Protams – tas nav mūsu pienākums, bet gan sirdsapziņa, kas bļautin bļauj – japalīdz, tas nekas ka darba diena jau galā un ir svētdienas vakars.
Pa ceļam konstatēju ka šis “saimnieks” atriebības/slavas alkās ir piebļāvis visu FB. Nu neko, viņš tikai aizmirsa pieminēt, ka viss bijis 3 nedēļas atpakaļ. TRĪS NEDĒĻAS ATPAKAĻ!
Rokijs ar bikšu jostu ap kaklu un griezuli (tātad bijis ķēdē, jo griezulis nodilis līdz nemaņai) nāk apostīties, viss pa draugam (protams nelecu svešam sunim ap kaklu dot bučas) pa visiem sunci ievietojam mašīnā-būrī.
Pa ceļam Tukumā izsēdinam saimnieku (viņa vēlēšanās)… Tālāk mūsu ceļš ved uz Veterināro klīniku Fridriha Candera ielā 4 (fantastisks kolektīvs un attieksme, noņemu cepuri veterinārārstu priekšā) kur suni ievietojam klīnikā.
Nākošajā dienā suns pret ārstiem izrāda agresiju. Apskatot acis, nozīmē medikamentus iekaisuma mazināšanai. Atbraucot pēc Rokija, ieraugot dienas gaismā visu – rodas jautājums, kas tā ir par tūsku zem suņa kakla. Lai dzīvnieku varētu droši izmeklēt, suns tiek ielikts vieglā narkozē – kuras laikā atklājas – viss slikti. Ultrasonogrāfs uzrāda limfomu (audzēju) kaklā. Saprotot, ka tas nav operējams, izsverot par un pret, izlēmām suni nemocīt. Nav mums tiesību mēnesi – divus cīnīties par suņa redzi skatoties, kā viņš nespēj pilnvērtīgi elpot un ēst. Nebūtu godīgi lūgt ziedot simtus ja ne tūkstošus neārstējami slima suņa ārstēšanai, tā vairs nebūtu dzīvnieka glābšana, vismaz tā es to redzu.
Saimnieks? A ko saimnieks – neko. Pēc mana telefona zvana saimnieka sievai – zvana arī pats varonis. Kāpēc tad tā noticis, bez emocijām, bez jautājumiem par apglabāšanu, bez lūguma ļaut piedalīties. Mani nervi neizturēja, pateicu visu, ko domāju. Piebilde – uz manu jautajumu vai jums suns kaut reizi ir vests pie ārsta, atblusots u.c – jā, kaut kad pagājušajā gadā atblusoju…
Šobrīd sagaidīsim izrakstu par suni, vērsīsimies policijā par dzīvnieka spīdzināšanu, kuras rezultātā suns bija eitanizējams.
Gribas tikai pajautāt, priekš kam, kāpēc tas viss farss no saimnieka puses. Es nekad nesapratīšu – kā var nelikties ne zinis, ja dzīvniekam sāp, nesapratīšu – kā var būt “glaudāmais” telefons rokā un smagi slims suns bez vetārsta vizītes..
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
Lapas: 1 2