Ja tev ir tikai tavs personīgais mērķis, kuru pats sev esi nospraudis, tā ir tāda spriedze, ka tava apziņa tik ļoti sašaurinās, ka tu kļūsti aizvērts. Un tāpēc vajag laiku pa laikam atļaut ESĪBAI tevi vienkārši nest.
“Uztraukums iztukšo smadzenes, atņem tām spēku un agri vai vēlu traumē dvēseli. Uztraukums nenovērš rītdienas problēmas, bet atņem šodienas mieru”
Lūk, kāda pamācoša pritča no Ošo par vecenīti, kas ceļoja ar autobusu.
Viņa bija ļoti nemierīga, trīcēja, drebēja un visu laiku jautāja autobusa vadītājam, kā saucas nākamā pietura.
Kāds nepazīstams vīrs, kas sēdēja viņai blakus teica:
— Nomierinieties, kundze, neuztraucieties. Konduktors noteikti pateiks, kāda ir nākamā pietura. Jūs variet viņam pateikt, kurā pieturā jums jāizkāpj, un viņš jau laikus jūs par to brīdinās. Bet jūs atslābinieties!
Viņš nodeva ziņu konduktoram un vecā sieviete teica:
— Lūdzu, atcerieties. Es negribu palaist garām savu pieturu. Man tur obligāti ir jāizkāpj.
— Labi, labi, es to noteikti piefiksēšu. Pat bez jūsu atgādinājuma es to nosaukšu, taču man tā jaatzīmē. Tikai neuztraucieties! Sakiet, kāds ir tās pieturas nosaukums, kurā vēlaties izkāpt? — jautāja konduktors.
Vecā sieviete svīda, drebinājās, mēgināja sakoncentrēties, bet nevarēja atcerēties pieturas nosaukumu.
Pagāja laiciņš un pēkšņi viņa teica:
— Pateicos, jums. Jūs tikai noteikti atgādiniet man, ka man jāizkāpj autoostā.
Kad esiet saspringuši, jūsu apziņa sašaurinās. Jūs kļūstiet aizvērti. Un tādā saspringtā stāvoklī arvien grūtāk kļūst koncentrēties un atcerēties.
Un vēl jo vairāk, ja tā ir autoosta, kas ir gala pietura, kurā autobuss noteikti apstāsies un visi izkāps. Kāpēc jums par to būtu jāuztraucās? Kā gan jūs varat pabraukt tai garām?
Laiks atslābināties! Jūs taču ziniet, ka Esība vienmēr kustās, sasniedzot augstākās virsotnes. Un jūs esat tās daļa!
Lūk arī apgaismības noslēpums: tā notiks visdziļākajā miera stavoklī.
Avots: http://www.pritchi.ru