Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.
Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.
Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.
Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!