Dzīvi Amerikā var nosaukt par laimīgu. Un nevaru teikt, ka Indijā kaut kas trūktu. Mēs nepārcēlāmies ar dižu sapni darīt pasauli labāku, bet tāpēc, ka piedāvāja darbu, kas spēja segt mūsu izdevumus un vēl palika pāri. Katru dienu, esot privilēģātākā stāvoklī kā daudzi, saskāros, ka „es varu” vairāk, nekā „man jādara”.
Kad vedu bērnus uz skolu mašīnā ar kondicionieri, braucu garām bērniem, kas spēlējās smilšu kaudzēs blakus būvdarbiem, kur strādā viņu vecāki. Mammas stiepj akmeņus un cementu, un bērniem nav iespēju iet skolā. Ierastā čīkstēšana: „Man jāceļas 6.30, kad noskan modinātājs manā iphone” sāk likties briesmīgi sīkumains.
Visu dienu es saskaros ar tādiem momentiem. Dzirdu kā lietus sit pa jumtu, skatos ārā un redzu ģimeni, kas mitinās zem zilas brezenta plēves, ko viņi sauc par mājām. Viņiem nevajag klāt gultas, jo uzliek segu uz zemes.
Es izeju no veikala ar mantām, bez kurām varu iztikt. Ceļa malā bērns pārdod krāsojamās grāmatiņas un pildspalvas. Viņa mammai nevajag palīdzēt ar mājasdarbiem, jo viņi nemāk lasīt.
Šādus stāstus varu turpināt bezgalīgi. Jūsu dzīve, tāpat kā mana, ir pilna ar brīžiem, kad „mēs varam” kaut ko izdarīt. Fakts, ka mums ir gultas, kuras jāklāj, veļa, kas ir jāmazgā, ēdiens, no kā ir jāgatavo pusdienas, un galds, kas katru dienu ir jāuzklāj, jau dod mums privilēģijas, kuras nav miljoniem cilvēku. Mūsu ikdienišķā dzīve citiem ir sapnis. Un tas, ka to visu darām tiem, ko mīlam, ir lielākā veiksme.
Tā vietā, lai uztvertu mūsu darbu sarakstus kā pienākumu, sāksim skatīties uz tiem kā iespēju. Es mācu savus bērnus tam, ka ja mums ar kaut ko ir paveicies, mēs varam dalīties ar citiem. To var izrādīt dažādi. Vienmēr vadāt mašīnā pakas ar cepumiem, lai dalītos ar bērniem, kuri skumst pie mašīnām. Palīdzēt bērnam no nabadzīgas ģimenes ar mācībām. Atdot mantiņas, ar kurām bērni vairs nespēlējas, tiem, kam tas ir vajadzīgs.
Tas ir piliens jūrā, bet piles krājas. Un kamēr tās krājas, mani uzskati arī mainās. No vecāka, kas ir ieciklējies uz to, cik daudz man ir jādara, es kļūstu tādā, kurš saprot, ka ir paveicies. Sāksim jaunu dienu, pārvēršot „mums jādara” uz „mēs varam”.