(Ģimnāziste no 1996.-2002.g.)
‘Pavisam negaidot mūs pārsteigusi vēsts, ka pāragri mūžībā aizgājusi horeogrāfe un deju skolotāja Arta Slica. Mūsu valodā runājot, viena no savējiem. Par tādu viņa kļuva sešu gadu laikā, diendienā mērojot ceļu no Stāmerienas uz Gulbenes ģimnāziju.
Daudzi no Artas skolotājiem strādā joprojām un labi atceras viņas iekšējo gaišumu, sirsnību, atsaucību un laipnību – tas nāca līdzi kā mantojums no ģimenes. Vēl tagad atmiņā Arta 12. klases Ziemassvētku uzvedumā par kādu mazu meitenīti, kurai nācās cīnīties pret tumsas spēkiem. Toreiz gaisma uzvarēja. Laikam jau spēja izstarot gaismu vienmēr un visur bija īpašā šūpulī ieliktā dievu dāvana, tāpēc Arta saujām un riekšavām, ne nieka netaupot, varēja to dāvāt visiem apkārtējiem pat tad, kad pašas smalkākās sirds stīdziņas draudēja pārtrūkt no sāpēm, kad nācās abiem ar brāli māmiņu smiltājā pavadīt.
Jau toreiz, skolas gados, Artu raksturoja no savas mammas mantotā mīlestība pret deju. “Rūsiņa” koncertos meiteni nevarēja nepamanīt, jo tas, kā viņa saplūda ar dejā ielikto vēstījumu, sagādāja emocionālu baudījumu gan pašai, gan visiem skatītājiem. Tādēļ mums visiem šķita pašsaprotami, kad Arta savu profesionālo darbību izlēma veltīt dejai un cilvēkiem dejā. Bijām pārliecināti, ka Arta būs laba deju skolotāja, un nekļūdījāmies.
Nu šī ziņa, ka Artas ne tikai mums, bet arī viņas tuviniekiem, audzēkņiem un draugiem pietrūks. Tik liela nevēlēšanās ticēt notikušajam, ka, pārfrāzējot Ekziperī mazā prinča vārdus, gribas saklausīt viņas nemirstīgo dvēseli sakām: “Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dejošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot dejot!”
Mēs visi, kas atceramies Artu no ģimnāzijas laikiem, paturēsim viņu gaišā piemiņā. Izsakām līdzjūtību visiem Artas piederīgajiem, draugiem un audzēkņiem, mierinot ar domu, ka gaismas pilnai dvēselei nāve nevar būt par šķērsli turpināt starot.
Artas vidusskolas gadu audzinātāja Ligita Zitāne”