Laiks gāja un mēs pārdzīvojām “pārejas vecumu”. Vai pareizāk – es aizliedzu viņai to pārdzīvot nepārtraukti borējot, ka šīs pārmaiņas ir vājums un nemāka savaldīt savas emocijas. Pienāca puišu laiks un es saķēru galvu, jo apjautu, ka nekādā veidā nespēju viņai palīdzēt pāriet nākamajā dzīves posmā – veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Parādījās bailes, ka viņa iemīlēsies ļaunākajā murgā, lai tikai saņemtu mīlestību un maigumu. Baiļu kļuva aizvien vairāk, tāpat kā jautājumu. Es sāku nobriest domai par psihologu, vai pat psihoterapeitam, jo sapratu, ka problēma, acīmredzot, ir manī.
Bet ko es teikšu? Ka es nemīlu savu meitu? Ap to laiku man jau bija trīs meitas. Es biju apjukusi un ar katru dienu sevi ienīdu aizvien vairāk un vairāk. Vainas sajūta mani ēda kopā, es stundām vienatnē raudāju, vainojot sevi par visiem grēkiem, un prātoju, kāpēc Dievs man deva bērnus, ja nespēju viņus pienācīgi mīlēt? Vienreiz mani nomierināja frāze: “visas atbildes ir tevī”. Un atbilde nāca!
Eksistē brīnišķīga aksioma: “Viss, kas notiek manā realitātē ir manas zemapziņas vēlmes.” Šī aksioma man palīdzēja atklāt visas manas zemapziņas vēlmes un tās pārveidot. Pārmaiņas aizņēma vienu gadu. Šajā laikā es atklāju sevi pavisam jaunā gaismā, kā arī savu vecāko meitu. Darbs turpinās, jo pārāk ilgi nepamanīju cik man ir brīnišķīga meita – mana pirmdzimtā! Desmit gados es viņas personību biju lauzusi un “saskaldījusi”. Pāris mēnešu laikā mēs kopā izgājām terapiju un mūsu dzīve mainījās. Viņa nekad vairs nebūs tāda, kā agrāk. Mēs veidojam jaunas attiecības, kuras ar katru dienu kļūst kvalitatīvākas.
Galvenais iemesls, kāpēc nemīlēju vecāko meitu bija ieslēgtas dusmās uz vīru!!! Tikai tā es varēju viņam pavēstīt par pāridarījumiem – caur meitu. Jo viņa bija vīra kopija. Kā tikko es sāku strādāt ar aizvainojumu pret vīru, manī sāka mosties siltas jūtas pret meitu. Es tik ilgi biju gājusi maldu ceļus un liegusi sev šo laimi…”
Autore: Dana Bartišina