Ārsts pagriezās un aizskrēja atpakaļ pie Tamāras uz dzemdību zāli.
Manas smadzenes ārsta sacīto vienkārši nevarēja aptvert. Asaras lija pašas no sevis. Visu laiku pie sevis atkārtoju, kāpēc tas tieši notika ar viņu, kāpēc ar manu ģimeni…
Lai kaut nedaudz mazinātu uztraukumu, sāku skatīties uz sievas fotogrāfijām telefonā. Vienā mirklī no dzemdību zāles es izdzirdēju, ka ārsti krīt panikā un skaļi runā. Skatījos caur stiklu un bija sajūta, ka kaut kas nav tā…
Pēkšņi vienā brīdī vispār visi ārsti apstājās. Mana sirds tajā brīdī vienkārši sašņaudzās. Es negribēju neko ne redzēt, ne dzirdēt. Iznāca ārsts ar mūsu dēlu…
– Tas ir jūsu dēliņš. Piedodiet, mēs darījām visu, ko varējām, lai glābtu jūsu sievu, bet viņas vairs nav starp mums…
Spiedu sev klāt dēliņu un neticēju tam, kas te vispār notiek.
Varat ieiet palātā un atvadīties no viņas…
Es iegāju palātā ar dēlu uz rokām. Piegāju pie savas un vienkārši raudāju…
– Kā tu varēji mūs pamest… Mēs bez tevis nevarēsim. Tu mums esi vajadzīga…Piespiedos pie sievas ar dēlu, lai viņš vēl pēdējo reizi sajūt savu mammu…
Mūsu dēliņš sāka skaļi raudāt. Es sabijos. Atvirzījos nedaudz nost un es pamanīju, ka sieva sāk elpot..
– Viņa elpo… elpo. Es kliedzu pilnā balsī.
Ārsti nespēja tam noticēt…
Bērnu steigšus paņēma medmāsa un mani izdzina no palātas, lai turpinātu veikt nepieciešamās procedūras manai sievai.
Atkal sēdēju un gaidīju, šoreiz uztraukums bija vēl pat lielāks.
Nedaudz vēlāk iznāca ārsts un bija pilnīgā nesaprašanā:
– Ziniet, manā praksē kas tāds notika pirmo reizi. Es to nespēju izskaidrot. Jūsu sieva tagad guļ. Ar viņu viss ir kārtībā.
Aptuveni pēc mēneša, kad Tamāra atlaba līdz galam, mēs ar Kostju (tā nosaucām dēlu) sagaidījām viņu ar puķēm un dāvanām.