Pirms kāda ilgāka laika pasauli aizkustināja kāds stāsts, kas norisinājās ASV.
Stāsts ir par Deividu Rozenmanu, kurš ir terapeits un docents no Minesotas štata, ASV.
Viņš ir divu bērnu tēvs. Un reiz kādu dienu viņš nolēma aizvest savu 9 gadus veco meito uz kafejnīcu. Vīrietis pat neiedomājās, ka tieši šī diena un šis notikums aizkustinās daudzus tūkstošus cilvēkus pasaulē.
Kad viņi atbrauca uz kafejnīcu pabrokastot, viņi abi pasūtīja, ko vēlējās, un kā jau kārtīgs vīrietis viņš gribēja palasīt ziņas, kamēr meita vēl ēda un veica uzdevumu adīšanā.
Vienā brīdī meita palūdz savu tēti, lai viņš ir vienkārši kopā ar viņu.
Citi tēti šādam lūgumam atmestu ar roku un turpinātu tālāk darīt, ko darīdami, un tas arī viss. Bet Deivids šoreiz rīkojas cilvēcīgi un kā kārtīgs tētis – viņš nolika malā avīzi un vienkārši pavadīja kopā laiku ar savu meitu, veltot viņai 100% uzmanību.
Tā rezultātā viņi kafejnīcā pavadīji lieliski laiku, smejoties, daloties dažādās idejās. Citiem vārdiem sakot, baudīja viens otra klātesamību.
Vēlāk, kad viņi gribēja doties projām, Deivids devās apmaksāt rēķinu. Atnākot atpakaļ pie galdiņa, kur viņi sēdēja, tur tika atstāta zīmīte, ko bija rakstījusi kāda nezināma sieviete.
Viņas vēstījums aizkustināja līdz sirds dziļumiem, tieši tā iemesla dēļ Deivids nolēma pastāstīt par šo notikumu publiski.
Šis tētis beigās saņēma simtiem uzslavas un jūs sapratīsiet, kad izlasīsiet tālāk šo.
Deivids raksta par savu notikumu:
“Šodien pēc meitas lūguma nolēmu viņu aizvest uz kafejnīcu. Meita paņēma līdzi adīkli, savukārt es savu portatīvo datoru, avīzi un telefonu. Jau biju ieplānojis, ka katrs nodarbosimies ar savām lietām – meitai vajadzēja pabeigt adīt, man vajadzēja atbildēt uz vairākiem e-pastiem, ieplānot savu kalendāru un palasīt darba materiālus. Visai ierasta situācija mūsu ikdienā, vai ne?
Taču vienā brīdī man meita palūdza: “Tēti, tu varētu nelasīt avīzi un neskatīties datorā? Un mēs varam vienkārši pabūt kopā?”
Tieši tā arī viņa man pateica un es nepārspīlēju.
Es sapratu, ka atteikt meitai vienkārši nav iespējams. Tieši tā iemesla dēļ mēs vienkārši pavadījām laiku kopā. Viņa man parādīja, ko grib noadīt. Es atcerējos dienu, kad viņa piedzima, to viņai stāstīju. Pēc tam mēs centāmies uzminēt, vai pāri, kas sēž mums blakus galdiņiem, ir atnākuši uz randiņu vai vienkārši kā draugi.
Viņa man stāstīja par saviem draugiem un kāmīšiem. Es skatījos uz savu meitu un domāju, cik ļoti es viņu mīlu.
Es sapratu, ka viņai ir vienkārši vajadzīga mana uzmanību, un tāpēc viņa to arī man paprasīja.
Kad nolēmām doties prom, es aizgāju samaksāt par ēdienu. Kad atgriezos atpakaļ pie galdiņa, tur bija atstāta zīmīte.
Meita pateica, ka to atstāja kāda sveša sieviete. Es palūkojos apkārt, bet nevienu sievieti vairs neredzēju. Atvēru to vaļā un sāku lasīt.
Sievietes vārdi mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Un ļoti ceru, ka tie motivēs arī jūs.
Zīmītē atstātais ziņojums:
“Es strādāju skolā, kur daudzām jaunām meitenēm nav tēva. Bet, ja arī ir, tad viņam nekad nav veltīts tik daudz uzmanības, cik jūs veltījāt šodien savai meitai šajā svētdienas rītā.
Jūs pat iztēloties nevarat, cik lielisku dāvanu jūs skolotājiem sagādājat, kuri māca jūsu meitu.”
Nekad negaidiet, kad jūsu bērni prasīs jūsu uzmanību, kā to darīja mana meita. Reizēm viņi to var arī noklusēt. Negaidiet, kad jums atstāt tādu pašu zīmīti kā man – tas dzīvē bieži negadās.
Es vienkārši lūdzu jūs, lai paņemat manu pieredzi kā paraugu tam, kā vajag darīt, lai ģimenē jūs pavadīt kopā laiku un justos laimīgs gan pats, gan arī jūsu bērni.