Gundega Skudriņa raksta:
Amizanta un neparasta tikšanās.
Braucu no rīta uz Rūjienu. Benzīntankā paķeru steidzīgi rīta kafiju. Dodoties prom, man durvīs virsū uzskrien kungs aptuveni 70 gadi, un tāda paša aptuveni vecuma, šarmanta kundze. Abi pārlaimīgi, starojoši, tāpēc arī mani nepamanījuši, nedaudz aplej ar kafiju. Taču nedusmojos it nemaz, jo abi izskatās iemīlējušies. Pēc kāda laiciņa piestāju Rāmkalnu kafejnīcā, un raugi, nu jau aci pret aci, mani rīta mīlnieki priekšā. Maigi dūdo un dzer vīniņu:) plkst.11 no rīta.
Abi dzirkstī un smej. Nevaru no viņiem atraut acis. Aizdomājos, cik nez viņiem varētu būt gadu? Nez vai precējušies? Izskatās tomēr nē. Nu pārāk jau samīlējušies izskatās. Pēc laiciņa abi dodas savās gaitās. Noskatos kā kungs galanti sēdina savu sirdsdāmu mašīnā, un nodomāju, eh, tāda uzmanība nez ir izmirstoša parādība vai tomēr nē?
Dienas ceļi un darbi ved spraigi uz priekšu. Ātri par pārīti aizmirstu.
Pēcpusdienā dodos atpakaļ uz Rīgu un piestāju citā kafejnīcā pēc kafijas. Haa! Un, ko es redzu? Mani mīlnieki, nu jau jūtos kaut kādā mērā kā līdzdalībniece viņu attiecībās, man kafejnīcā priekšà. Smejas, triecas un neatrauj acis viens no otra. Vīrietim acis mirdz, sieviete piesārtusi. Domāju pie sevis, ehhh ku skaisti, neviens vecums mīlestībai nav šķērslis.
Arī viņi, nu jau mani ievērojuši, un, kad dodos prom, uzsmaida man. Es piemiedzu ar aci un kā vējš aiznesos uz Rīgu. Stunda pēc stundas tikšķ uz priekšu. Pirms došanās mājup, atceros degviela jāuzpilda, un iegriežos Valdemārielas Statoilā.
Woooouw!
Es pārsteigta ne pa jokam! Tiešām? Vai tiešām ar nepazīstamiem cilvēkiem dienā var sastapties 4 reizes????
Sāku skaļi smieties. “Mans pārīts” jau priekšā, un bezgala laimīgi, kā jaunieši, stumj vaigos hot dogus. Ieraugot mani, arī viņi smej. Metu kaunu pie malas un jautāju, vai viņi precēts pārīts vai varbūt šodien kāda īpaša diena? Viņi mirdzošām acīm man atsmej nē. Esot katram bijusi ģimene, bet dzīve ieviešot korekcijas. Kādas nu kuram. Esot satikušies pirms 2 gadiem, un, nu baudot pilnasinīgus randiņus, cik vien bieži vēloties. Taču ne pārāk bieži, jo katram vajagot savu privāto telpu. Neviens ne no viena neko negaida, vienkārši baudam dzīvi. Viņi man atsaka-viss super!
Es pajautāju:”Un cik ilgi vēl tiksieties? Viņi atsmaida un atbild:” Nu kamēr viņa būs nevis starp mums, bet ar mums.” ( saprotams kas…)
Njā, ko tur piebilst. Atvados un pasaku, ka viņi ir kolosāli. Mans dienas prieks un pārsteigums. Jau ejot ārā pa durvīm, viņi vēl man veiksmi un jautā:” Un, cik tad ilgi jūs tās kurpes katru savā krāsā valkāsiet?”
Atsmaidu, un, promejot nosaku:” Kamēr viņa būs ar mani.”