Kā mēs varam palīdzēt, kad bērni „iekrīt” situācijās ārpus kontroles?
Jāatceras, ka bērni šajās situācijās ir daudz lielāki upuri kā kaprīzie agresori. Šāds skatījums mums var palīdzēt saprast, ka bērni nedara to visu speciāli.
1. Pirmkārt, iejūties bērna ādā un mēģini saprast, vai viņam varētu būt kāda neapmierināta vajadzība.
Bērns var: būt slapjš, noguris, izbadējies vai izslāpis, viņam ir garlaicīgi, viņš ir dusmīgs, justies vājš, neaizsargāts, nemīlēts vai atraidīts, justies nevajadzīgs.
Mēs visi jūtamies un uzvedamies labāk, kad dzīvē ir harmonija. Tas pats attiecās arī uz bērniem. Ja bērns nejūtas labi, bet neviens nepalīdz, tas izraisa stresu, bet tas savukārt noved pie vētrainām emocijām.
Atcerieties, ka dusmas, bailes un trauksme atšķirtības rezultātā ir iedzimta reakcija, ko rada daba, lai bērns izdzīvotu, nevis lai darītu pāri vecākiem. Instinkti ir radušies, lai aizstāvētos no briesmām ārpasaulē, taču mūsdienās tos iedarbina citas lietas – nevar uzvilkt kurpīti, negaidīti kāds no vecākiem iziet no telpas utt. Parasti mēs ķeramies pie loģikas un skaidrošanas, taču kortizola iedarbībā bērns to nespēj uztvert.
2. Iepauzējiet, ieelpojiet un ieslēdziet sirdi, ne prātu.
Viens no veidiem ir sākt novērot, kas mūs pašus visvairāk „izved” no tā, ko bērns dara. Iespējams, ka tam pamatā ir mūsu pašu bērnībā aizrādītais un par ko mūs lamāja. Lai tiktu galā ar saviem impulsiem, jāsaprot, kas ir tas, kas „izved”. Kad tas noskaidrots, jāmēģina mainīt redzējumu, piemēram, nevis „viņš ir tāds pinkšķis”, bet „viņam tagad ir grūti un vajadzīga mana palīdzība”.
3. Palīdzēt bērnam nomierināties var tad, kad pieņem viņa jūtas un saprot, ka tās ir svarīgas, neatkarīgi no tā, cik sliktas vai iracionālas tās liekas.
Pieņemt bērna negatīvās jūtas, neatņemot vecāku mīlestību, ir ārkārtīgi būtiski. Ja tās jūtas noliegt vai noniecināt, tad nevar bērnu iemācīt tikt ar tām galā. Vissarežģītākais vecākiem ir palikt mierīgiem, kad bērni kļūst nekontrolējami.
Tikko kā noskaidrots, ka kāda no bērna vajadzībām nav apmierināta, jāsāk rīkoties.
4. Kā atpazīt vajadzību un ko darīt?
• „Vēlies apskauties?”
• „Lūk, ūdens. Palīdzēs?”
• „Esi saslimis? Ļauj pamēģināt pieri.”
• „Ejam pastaigāties?”
• „Es varu tev kā palīdzēt?”
• „Pastāsti, ko tu vēlies?”
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!