Ārsts un Saeimas deputāts Hosams Abu Meri sociālajā tīklā Facebook publicējis visai emocionālu vēstījumu, kurā atklāj, ka Latvijā joprojām izjūt aizspriedumainu attieksmi savas tautības dēļ. Publicējam viņa viedokli pilnībā.
“Drīz būs 25 gadi kopš dzīvoju Latvijā. Tā ir lielākā manas dzīves daļa un brīžiem pašam šķiet, ka esmu vairāk latvietis nekā libānietis.
«
Latvija ir mana valsts un mana otra Dzimtene, ko mīlu tāpat kā Libānu. Kopš pirmās dienas, kad sāku šeit dzīvot, esmu centies būt noderīgs. Latvija man ir devusi mājas, ģimeni, bērnus, darbu, hobijus, cilvēku cieņu. Esmu daudz darījis un ar to arī daudz sasniedzis. Visu, ko daru, daru no sirds. Politikā iesaistījos, jo uzskatu par savu pienākumu piedalīties visur, kur iespējams, lai dzīve mūsu valstī būtu labāka.
»
Ikdienā kā ārsts saskaros ar dažādiem cilvēkiem – dažādu tautību, dažādu profesiju. Katru atšķirīgu. Šķiet, vienīgais laiks, kad visi patiešām ir līdzīgi, ir tad, kad meklē palīdzību. Esmu pieradis palīdzēt un daru to no sirds, ne tikai pienākuma vadīts.
Ārpus ārsta kabineta viss ir daudz citādāk. Cilvēki šķiet citādāki un viņu reakcijas šķiet citādākas. Mazā valstī visiem jāturas kopā un jādomā, kā dzīvot labāk un atbalstīt vienam otru. Libāna arī ir maza valsts, biju pieradis pie kopības sajūtas tajā. Latvijā ar laiku sapratu, ka cilvēki tomēr ir vairāk savrupi un nav gatavi izrādīt emocijas. Jāazīst gan, ka pārsvarā nav gatavi izrādīt pozitīvas emocijas, jo negatīvās dažkārt ir ļoti redzamas.
Saprotu, ka nekad nebūs tā, ka viens cilvēks var patikt visiem. Neatkarīgi no tā, ko dara vai nedara. Tomēr bieži redzu, ka daudzās situācijās, kur latvietis tiktu uztverts citādāk, manā gadījumā darbojas stereotipi. Arābs. Tas daudzu skatījumā ir zīmogs. Ne ārsts, ne politiķis, ne cilvēks. Arābs. Ja izdaru ko labu, visi ir gatavi slavēt un minēt kā integrācijas piemēru. Ja kļūdos, tiek piesaukta mana etniskā piederība. Jebkurā tautībā ir gan labi, gan slikti cilvēki.
«
Esmu Latvijas Republikas pilsonis 10 gadus. Pilsonību saņēmu par nopelniem valsts labā. Šķiet, nevajadzētu pierādīt, ka šeit ir manas mājas. Tomēr bieži saņemu epastus, kuros kāds aicina braukt projām. Īpaši pārsteidz, ka tādus raksta arī cilvēki, kuri paši pametuši šo valsti. Tādi “uzsaukumi” ir pie jebkura raksta par mani, manu darbu, privāto dzīvi vai sasniegumiem. Nav atšķirības, par ko ir stāsts, vienmēr atrodas kāds vai kādi, kuriem ļoti traucēju stereotipisku pieņēmumu dēļ.
»
Es esmu Latvijas patriots un esmu atdevis šai valstij savu dzīvi. Tomēr pie publikācijām internetā mani sauc par “nolādētu musulmani, kam nav šeit vietas”. Iepriekš gan nepajautājot, kāda ir mana ticība un vai vispār ticu Dievam. Neviens taču komentāros pie kāda latvieša neraksta – “nolādētais luterānis”. Kāpēc par mani var atļauties teikt visu? Teikt neaptiesību, izplatīt baumas, zināt manā vietā labāk nekā pats zinu par sevi.
Jā, ir pareizi kritizēt cilvēku, ja viņš kļudās. Uzdot jautājumus, ja grib uzzināt un tad izdarīt secinājumus. Kāpēc ir cilvēki, kuriem šķiet, ka aizmuguriski ņirgāties par otru ir normāli? Lai ko viņš darītu.
«
Es vispirms esmu cilvēks. Man ir tādas pašas krāsas asinis kā ikvienam. Es pārdzīvoju un uztraucos tāpat kā jebkurš cits šai pasaulē, arī latvieši. Es mīlu un raudu tāpat kā jebkurš cits. Es kļūdos tāpat kā citi, precos un šķiros kā jebkurš latvietis. Es nesaprotu tāpat kā nesaprot kāds cits. Nesaprotu naidu pret citas tautības cilvēkiem, nesaprotu naidu pret cilvēku vispār. Nesaprotu nepatiesības par citiem cilvēkiem un nesaprotu, kāpēc cilvēki nedomā paši par sevi, bet ir ļoti aizņemti ar citu cilvēku dzīvēm.
»
Droši vien arī šīs manas atziņas nemainīs neko to cilvēku domās, kuru prātus aizēno naids pret citādo un stereotipi. Tomēr ceru, ka domājošos mudinās izvērtēt, ko katrs varam darīt otram – celt vai gremdēt, atbalstīt vai nodot. Būt kopā un kaut ko mainīt vai nedarīt neko un brīnīties par to, ka nekas nemainās uz labo pusi. Ir svarīgi katram sākt ar sevi.
Vai jāmet akmens cita sētā, ja savējā viss kārtībā? Ceru, ka pienāks laiks, kad mums katram savā sētā viss būs tāda kārtība, lai negribētos apmētāt citus ne ar akmeņiem, ne ar sliktiem vārdiem.
Paldies visiem cilvēkiem Latvijā, kas mani atbalsta kopš brīža, kad ierados šeit! Paldies tiem, kuri kritizē mani un tādējādi ļauj mainīties un kļūt pašam labākam!
Vienmēr būšu tikpat aktīvs kā esmu bijis. Un turpināšu darīt visu, lai mūsu Latvija būtu labāka. Turpināšu arī pozitīvi domāt ar sirsnīgu smaidu un atvērtu sirdi.”