Neilgi pēc Latvijas labākā boksera Maira Brieža cīņas ar ukraini Oleksandru Usiku pasaules boksa supersērijā ziņu virsrakstus rotāja dažādos rakursos locīta frāze “Briedis pārtraucis sadarbību ar treneri Sandu Kleinu”. Abas puses kādu laiku par šo klusēja, līdz Briedis preses konferencē paziņoja, ka tā vis gluži nav taisnība. Klusēja arī Kleins, bet nu treneris bija gatavs atklāt patiesos iemeslus.
Sportazinas.com sazinājās ar Kleinu, lai ekskluzīvā intervijā noskaidrotu, kā nonākts pie šāda lēmuma, kā arī iztaujātu treneri par citām aktualitātēm – kādā formā Latvijas labākā boksa dueta sadarbība turpinās, vai Latvijā bokss ir spējīgs pastāvēt arī bez Brieža un citiem jautājumiem.
“Sadarbības modeli pamainīju jau pēdējā nometnē Spānijā. Tās laikā daudz ko sapratu. Sadarbība pamainījusies tādā izteiksmē, ka Mairim tagad komandā ir pievienojies treneris, kas māca boksa specifiku, bet ko un kā darīt ar fizisko sagatavotību, par to viennozīmīgi joprojām atbildu es. Arī runājot par nākamo cīņu, palīdzēšu Mairim ar padomu, ar kuru pretinieku būtu labāk cīnīties. Darbs turpinās praktiski iepriekšējā režīmā, bet neatbildu vairs par boksa tehnikas lietām. Kad un kā atpūsties, arī par rehabilitāciju saistītām lietām, atbildu es,” sarunas ievadā teica Kleins…
Kad tieši Jūs nonācāt pie lēmuma pamainīt sadarbošanās modeli un kāds bija tam iemesls?
Tas bija pēc cīņas. Piedaloties tik augsta līmeņa cīņās, arī pats jūties izsmelts. Jutos bez maz vai tā, ka pašam bija jāiet ringā. Negribēju ne ēst, ne gulēt. Nevarētu arī teikt, ka es degu, bet tas paņem ļoti daudz enerģijas. Arī psiholoģiski tas atstāj iespaidu. Pēc tam nedēļu, divas jutos pilnībā iztukšots. Negribas ne ar vienu ne runāt, ne ko komentēt. Ja kāds ko prasa, liekas – par ko tur vispār var runāt? Piemēram, preses konferencē pēc cīņas. Ko tajā teikt? Sākt stāstīt – neizdevās tas, neizdevās šitais. Nesanāca izpildīt plānoto. Bet tas ir bokss. Izlaid sitienus un koncentrēšanās spējas pazūd. Un viss var beigties. Tāpēc tie, kas runā par kaut kādiem cīņas plāniem, ka vajadzēja tā vai savādāk… Kāds plāns? Kāds var būt plāns, ja es Usiku nepazīstu? Lai es zinātu, kāds man ar viņu varētu būt plāns cīnīties, tad man ir jābūt ar viņu kopā nometnē un jāredz, ko viņš dara. Plāns parasti ir tāds – iziet un noboksēt pirmo raundu tā, kā mēs esam atstrādājuši treniņos un tad skatīties, vai tas strādā. Mairis izgāja, boksēja, un pirmajos raundos viss strādāja. Visi, kas te uzskata – vajadzēja plānu, u.t.t. Kur te kādam Latvijā ir kāds plāns?
Atgriežoties pie darba ar Mairi, joprojām visus galvenos lēmumus pieņemu es. Pat rokas viņam teipoju. Domāju, ka arī Dmitrijs to prot, bet Mairis laikam vienkārši pie tā ir ļoti pieradis. Ja tā var teikt, Mairis ir kļuvis patstāvīgāks. Šobrīd ir trīs potenciālie pretinieki. Es konsultēšu, ar kuru, manuprāt, būtu labāk boksēt, bet gala lēmumu pieņems Mairis. Bet viņš jau ir pieradis pats pieņemt lēmumus. Šeit, mūsu domas nedaudz dalās, bet lai tas paliek komandas iekšienē. Ja kaut ko darīsim uz priekšu, tādas lietas noteikti būs jāatrunā. Ja ir treneris, tad viņš arī pieņem visus lēmumus – nometne, gatavošanās periods un pārējais.
Kad emocijas pierimušas, ko vari teikt par sagatavošanās posmu un pašu cīņu ar Usiku – bija kas jāpamaina?
Biju pārliecināts, ka mēs uzvarēsim, bet sanāca, ka veiksme vairāk bija viņa pusē. To cīņu esmu noskatījies vismaz desmit reizes un teikt, ka kaut ko vajadzēja mainīt – nedomāju. Mēs bijām izdarījuši visu no sevis atkarīgo darbu. Mēs likām Usikam boksēt tā, kā viņš parasti to nedara. Ja mēs būtu sākuši pielāgoties viņa stilam, kad viņš darbojās kā pirmais numurs, tad Mairim tur vispār variantu nebūtu. Mūsu plāns bija provocēt viņu, lai viņš ar Mairi iziet uz atklātāku boksu, kas arī pirmajos raundos mums izdevās. Varējām redzēt, ka Usikam bija ļoti neērti un Mairis pirmajos raundos izskatījās labāk. Mūsu taktika attaisnojās, bet diemžēl, Mairis jau teica, ka cīņas laikā parādījās savainojums, kas patraucēja plānu izpildīt līdz galam. Cīņas pēdējos raundos jau redzējām nometnē padarītā darba augļus. Zinot, kam Mairis izgāja cauri līdz 11., 12. raundam… Ja visi zinātu, kas bija noticis, domāju, ka Latvijā visi viņu uzskatītu par vēl lielāku varoni. Bet esam vienojušies, ka to mēs atstājam komandas iekšienē, tāpēc es to neatklāšu.
Plašu rezonansi sabiedrībā izsauca arī lielais “padomdevēju” skaits pie ringa…
Ar Mairi arī par to esam runājuši, ka pie ringa atrodas pārāk daudz cilvēku. Un visi reizē kaut ko kliedz. Rodas nevajadzīgs haoss. Bet tik lielos šovos kaut ko kliegt ir bezjēdzīgi. Mairis pat to nedzird, jo arēna tāpat bija skaļāka. Un ļoti labi, ka tā. Es arī nevaru iet un tērēt enerģiju, lai ietu kādam un aizrādītu, tas nav reāli. Pie ringa jābūt trenerim, ārstam un fizioterapeitam. Vairāk nevienu nevajag. Turpmāk tā noteikti nebūs.
Ņemot vērā līdzšinējo darbu ar Mairi, kad publiski parādījās informācija, ka Jums ir pamainījies sadarbības modelis, vai nebija piedāvājumi no citām bokseru komandām?
Ir interesējušies. No pazīstamākajiem piedāvāja Maiks Peress [Brieža pirmais pretinieks supersērijā – red.]. Viņa menedžeris prasīja, vai es negribētu pievienoties viņa komandai, bet noteikti, ka nevēlos to darīt. Godīgi sakot, pat nesaprotu, kā tas būtu iespējams. Jo Peress angliski nerunā praktiski vispār un manas zināšanas arī nav tās labākās. Spāņu valodu viņš saprot ļoti labi, bet es no tās nesaprotu absolūti neko (smejas). Lai izstāstītu daudzas nianses, man ar viņu jābūt ir tuvam kontaktam. Tas nebūtu iespējams trūkstošo valodas zināšanu dēļ. Bija arī Spānijas nometnes laikā ideja man patrenēt bokseri no Ukrainas, kurš ar mums sparingoja, bet atbraucot mājās jau biju nolēmis, ka paņemšu nosacītu pauzi. Ne pilnībā, jo tāpat trenēju cilvēkus, kas nav profesionāļi. No profesionālā boksa vēlos nedaudz atpūsties. Uzkrāt spēkus kam jaunam un lielam. Šobrīd treniņos testēju jaunas lietas, mācos, lai varētu papildināt savas zināšanas, jo katram pretiniekam gatavojāmies citādāk, tāpēc arī man kā trenerim ir svarīgi visu laiku apgūt ko jaunu.
Man arī zvanīja Dmitrijs Lučņikovs [tā saucamais “cut-man”, kas darbojās Maira komandā – red.] pirms Povetkina [krievu supersmagā svara bokseris, WBO titula obligātais pretendents – aut. piez.] pēdējās cīņas. Viņš teica, ka no viņa kolēģiem Krievijā bijušas labas atsauksmes par mani. Tieši par Maira sagatavotību, jo uz katru cīņu viņš bija citādāks. Viņš teica, ja pret Mairi ringā būtu jālaiž kāds no viņa bokseriem, viņi nezinātu kā boksēt, jo Mairis uz katru cīņu izgāja apguvis ko jaunu un darbojās dažādās manierēs. Tas nozīmē, ka profesionālitāte ir augstā līmenī. Nevis kā daudzi Latvijā uzskata, ka jāņem ir treneris, bez maz vai Floids Meivezers vai Evanders Holifīlds. Domāju, ka diez vai viņi varētu ko kardināli uzlabot. Protams, var ieviest kādas jaunas nianses, bet nevar mainīt to stilu. Ja Mairim uzspiedīs, ka viņam jāmaina stils, kādā viņš boksē, tur nekas labs nesanāks. Viņš ringā sevi vairs nejūtīs.
Pilsētā runāja, ka viens no iemesliem, kāpēc Mairim nav pilna laika treneris, kas nodarbojas tikai ar boksa speficiku, esot, ka Jums nav sakrituši viedokļi, kā Mairis būtu jātrenē. Ko Jūs varat teikt šajā sakarā?
Aprindās vispār mēdz runāt pilnīgākās muļķības. Visi bija sacepušies par to komentāru, ko pateica viens treneris, bet es par to pasmējos. Varbūt viņš bija labs bokseris, bet kā trenerim viņam panākumu nav. Ja tā paskatāmies, viņam nav neviena audzēkņa, ko viņš ir izaudzinājis. Domāju, par šo tēmu vairāk pat nav, ko piebilst.
Mairis bija izteicies, ka tavs lēmums viņam nāca nedaudz negaidīti…
Jā, bet tur apakšā ir pavisam cits iemesls. Treniņiem ir nepieciešams vairāk laika. Šobrīd man tā nav. Ar Mairi jābūt kopā no rīta līdz vakaram, bet es tik daudz laika pagaidām nevaru veltīt. Man ir ģimene, bērns, papildus lietas. Mairim arī ir grūti to darīt, tāpēc mājās vispār gatavoties cīņām ir grūti. Kaut vai no tās puses, ja mājās kāds saslimst, bet tu esi iegājis formā, imunitāte pazeminās un var saķert kādu vīrusu. Un tad vēl ir citi blakus apstākļi.
Varu uzsvērt vēlreiz, ka pēc cīņas biju ļoti noguris. Arī gatavošanās periodā bija daudzas nianses, kuras Mairim liedza sagatavoties uz simt procentiem. Bet viņš tās lietas zina. Tas jau velkās līdzi kādu laiku. Tas ir jānovērš. Tas ir vairāk saistīts ar veselību. Viņam jātiek galā ar savu darba materiālu, ja tā tēlaini izsakāmies. Un tad jau uz nākamajām cīņām viņš būtu gatavs par divsimt procentiem. Ja godīgi, es gribēju, lai Mairis tagad paņem nedaudz pauzi no boksa. Ja mēs tā paskaitām, gatavojoties cīņai ar Huku, noboksējām sparingā apmēram 115 raundus plus 12 raundi cīņā. Ar Peresu bija aptuveni tikpat. Un pirms cīņas ar Usiku bija 124 plus 12 raundi. Pie tam, ar pavisam cita līmeņa sparinga partneriem. Tie bija bokseri no vairāku valstu olimpiskajām vienībām. Tik augsta līmeņa sparinga partneri Mairim nekad nebija bijuši. Paskaitiet paši, cik raundus desmit mēnešu laikā esam noboksējuši. Sparingos tevi sit. Tajos ir četri pieci cilvēki, kas visu laiku nāk svaigi ārā un tevi sit. Ķermenis ir sasists. Kāpēc top bokseri, pazīstamākais no tiem Meivezers, cīnījās tikai divreiz gadā? Tāpēc, ka ķermenim vajag pusgadu atpūsties. Bet Mairis tagad neatpūšoties atkal iet uz jaunu cīņu, uz jaunu izaicinājumu. To es neatbalstīju. Mairis pats pieņēma lēmumu, un šajā reizē es esmu vairāk kā konsultants. Ceru, ka topošo cīņu viņš aizvadīs labi un pēc tam varbūt atpūtīsies, savedīs sevi kārtībā. Tad jau varētu arī aizvadīt kādu nopietnāku cīņu.
Bet vai supersērijas kontekstā šī undercard cīņa nav no sērijas “dzelzs jākaļ, kamēr karsta?” Atteikšanās gadījumā nebūtu grūtāk tikt pie kādas lielās cīņas?
Nianses nezinu, jo biju pagājis malā. To vairāk kārto Raimonds [Zeps] ar Mairi. Personīgi pateicu Mairim, ka, manuprāt, viņš steidzas. Varbūt arī psiholoģiski nospēlēja tas, ka pirmo reizi nācās zaudēt. Iespējams, gribēja uzreiz revanšēties kaut kādā mērā. To neesam pārrunājuši. Šobrīd runājam tikai par lietām, kas tieši saistītas ar maniem esošajiem pienākumiem un ne par ko vairāk. Varu pateikt, ka jau nākamajā vakarā pēc cīņas bijām vakariņās ar WBC prezidentu un viņam palika labi iespaidi par Mairi. Viss jau ir labi – Mairis aizvien paliek pirmajā vietā WBC reitingā. Viņam pat nebija obligāti tagad jācīnās, jo viņš jau ir pirmais. Varēja mierīgi pagaidīt. Jebkurā gadījumā viņam būs iespēja cīnīties par jostu. Tāpēc nedomāju, ka šī cīņa bija tik ļoti nepieciešama. Manuprāt, viņš vienkārši vēlas ātrāk aizmirst zaudējumu.
Maira ķermeņa fizioloģiju pazīsti vislabāk no visiem. Nedaudz futūristiski padomājot, vai viņam ir iekšās noboksēt augstākajā līmenī līdz 36-37 gadiem? Piemēru pasaules boksa vēsturē netrūkst.
To nevar tā viennozīmīgi pateikt. Šodien viss ir kārtībā, rīt var nebūt. Visādi dzīvē var gadīties. Ir ļoti daudz gadījumu, kad tieši pirms cīņām bokseri notraumējas. Protams, ir kas to dara speciāli, redzot, ka pretinieks ir labāk sagatavojies. Jo vairāk ieej formā, jo ķermenis kļūst ievainojamāks pret traumām. Jau nedēļu, divas pirms cīņas tuvojies kaujas svaram. Ķermenī paliek mazāk tauku un tas paliek jutīgāks pret sitieniem, ko saņem sparingos. Tāpēc arī uzskatu, ka Mairim tagad ir jāatpūšās. Protams, tāpat strādājam. Nepalīdz neskaidrības ar cīņas datumu. Pagājušajā nedēļā Mairim bija viens, tagad jau ir cits režīms. Kāds būs vēl nākamajā – nezinām. Bet skaidrs, ka ir jāiztur, jāaiziet līdz supersērijas finālam, labi jānoboksē un tad pēc tam arī tālāk skatīsimies. Domāju, ka vismaz vēl divus gadus visaugstākajā līmenī viņš noteikti var boksēt.
Vai pēc Maira vispār ir kāds, kas var turpināt boksu Latvijā?
Pagaidām izskatās tā – ja Mairis beigs karjeru, Latvijā bokss beigsies. Es neredzu nevienu, kas varētu cīnīties augstā līmenī. Visi tie čaļi, kas šobrīd boksē, viņi lielākā daļa ir, tā saucamie, “Journey man”. Kuri var braukt, sisties, dabūt desmit zaudējumus, un viss. Nesaku, ka viņi ir vāji. Viņi var aizvadīt dažas labas cīņas ar labiem pretiniekiem, bet viņi nav čempioni. Mairis visu laiku tika gatavots kā čempions, kaut gan arī viņa ceļš līdz panākumiem bija grūts. Tikai pēdējā pusotra gada laikā viss aizgājis uz augšu. Boksā tā ir. Sākumā tu esi kaut kur apakšā, tevi neviens nenovērtē, saka, ka tu jau neko nevari, bet pēc tam uzvari vienu, otru, trešo cīņu un tevi jau novērtē. Arī ar to ir jāprot tikt galā.
Nākamais aiz Maira ir Ričards Bolotņiks [boxrec.com reitingā 50. vieta tajā pašā svara kategorijā, kur Briedis – red.]. Pēc viņa nevienu neredzu. Varbūt ir kāds amatieros, neesmu sekojis, bet reālu sekotāju šobrīd mums Latvijā nav. Mums pat īsti nav, ko paņemt uz sparingiem no Latvijas bokseriem.
Nevaru nepajautāt. Runā, kur ir nauda, tur draudzībai rodas pārbaudījumi. Ar to Jums problēmu nav?
Nē, ar to viss ir vislabākajā kārtībā. Man jau arī zvanīja citi treneri un prasīja, kas mums tur notiek. Vai tie iemesli ir saistīti ar naudu vai kā. Mairis nekad nav man nesamaksājis. Mums ir konkrēta vienošanās, un pie tās pieturamies. Ja būtu citādāk, tad droši vien es viņam vairāk sagatavošanās plānu nerakstītu (iesmejas).