Sākšu ar jautājumu. Kā jūs domājat, kuru valsti var uzskatīt par omletes dzimteni? Zinu, ka tas liksies dīvains, jo sen zināms, ka tā ir Francija. Tikai, ja ne viens „bet”: tā olas gatavoja vēl daudz senāk pirms francūžiem.
Piemēram, senajā Romā jauca olas ar pienu un medu. Kad medus pilnīgi izšķīda, maisījumu labi sapiparoja un cepa līdz gatavībai.
Ja tā labi papēta visus zināmos ēdienus, tad to variācijas var atrast pat alu zīmējumos. Bet mūsdienu omletes variants patiešām nāk no Francijas.
Francijā omleti gatavo stingri pēc receptes. Tas ir pirmais ēdiens, kuru jāiemācās gatavot katram sevi cienošam pavāram. Sakult olas drīkst tikai ar dakšiņu, bet cept – tikai uz pannas ar augstām malām un biezu dibenu un tikai sviestā. Nekādu piedevu.
Tā izskatās īsta omlete. Bet mēs neesam francūži. Mums ir atļauts olas kult ar mikseri, pievienot garšvielas un pildījumu pēc patikas, cept uz tādas pannas kā gribam. Ja esat gatavi pārkāpt tradīcijas, lūk, dažas labas receptes.
Kā bērnībā
Zeltaina garoziņa un gaisīgums – divas galvenās īpašības, ar kurām asociējas omlete, kādu mums gatavoja bērnudārzā. Un, lai arī tie laiki ir tālu pagātnē, uzcept tādu omleti var katrs.
Sastāvdaļas:
4 olas;
150 ml piena;
20 g sviesta;
1 tējkarote augu eļļas;
0,5 tējkarotes sāls.
Varētu domāt, visparastākās sastāvdaļas. Tā ir, bet viss noslēpums slēpjas pavisam citā: nekuliet olas, vienkārši izmaisiet tās. Pēc tam pievienojiet sāli un pienu un vēlreiz samaisiet. Tad ņemiet cepamformu, ieziediet to ar sviestu, ielejiet sagatavoto maisījumu un cepiet cepeškrāsnī 20 minūtes 250 grādu temperatūrā.
Līdz ko pamanīsiet zelatinu garoziņu, droši ņemiet omleti ārā no cepeškrāsns. Pārlejiet pāri izkausētu sviestu.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!