Izvēle ir lielāka nekā tikai “dzeltenais” vai “oranžais”.
Es atceros tās ziemas dienas bērnībā, kad no pagraba uznesām marinētus ķirbjus ar krustnagliņām. Man tie garšoja tolaik un garšo joprojām. Es esmu retums, jo atceros – kad Latvijā lēnām sāka iemīlēt ķirbjus, lielākā daļa cilvēku vīpsnāja, šķobīja muti un teica, ka tos neēdīs.
Atmiņā nāk kāds smieklīgs un sirsnīgs stāsts par to, kā gatavoju ķirbi toreiz vēl tikai topošajam vīram. Biju sarūpējusi romantiskas vakariņas un pagatavoju ķirbju risoto. Vakariņu noslēgumā, uz jautājumu, kā garšoja ēdiens, saņēmu atbildi: „Nu, vispār man ļoti negaršo ķirbis.” Jums vajadzēja redzēt manu seju! Viņš ir mans vīrs jau 10 gadu un tagad dievina ķirbi.
Sākumā ķirbi deva ēst tikai cūkām
Pirms dodamies izvēlēties ķirbi gatavošanai, iepazīsimies ar tā dzimeteni. Ja atskatāmies vēsturē, ķirbja izcelsmes valsts ir Amerika, un uz Eiropu tas atceļoja tikai 15. gadsimtā kopā ar slavenajiem kartupeļiem. Tāpat kā tas notika ar kartupeļiem, auzām un citiem produktiem, sākumā cilvēki ķirbi nelietoja pārtikā, to deva cūkām. Tikai pēc ilgāka laika eiropieši saprata, ka ķirbis ir ļoti vērtīgs un ikvienam tas būtu jāiekļauj ēdienkartē. Bet indiāņi to zināja jau sen.
Vairāk nekā tikai divas šķirnes
Ķirbji, ko pazinām toreiz, kad bija viena vai divas šķirnes, ir pavisam kas cits nekā tie, kas pieejami mūsdienās. Sviestaini, miltaini, spageti, sulīgi, blīvi, kraukšķīgi, pasakaini. Tas ir cits stāsts, citas garšas, un tās ir Latvijas garšas, jo tie aug pie mums. Ķirbjiem ir dievīga garša, un ir tik daudz iespēju, kā tos izmantot no rudens līdz pavasarim – sulās, zupās, kūkās, maizēs, mafinos, sacepumos, konservēšanā, gatavojot džemus, čatnijus un vēl daudz ko citu.
Tāpat bija laiks, kad no garšvielām zinājām tikai sāli, piparus, lauru lapas un kanēli. Patiesībā ir ļoti daudz ķirbju šķirņu – kopā ar kabačiem un citiem ķirbju dzimtas augiem to ir vairāk nekā tūkstotis. Ķirbju šķirnes atšķiras katrā reģionā, valstī un klimatiskajā joslā. Ir tādi ķirbji, kuriem nepieciešams siltāks laiks, un ir tādi ķirbji, kuriem patīk aukstums.
Es nevaru nosaukt visas ķirbju šķirnes, bet pastāstīšu par tām, kuras ir visslavenākās un, manuprāt, arī gardākās.
Butternut squash jeb sviesta ķirbji laikam ir mani iecienītākie ķirbji. Tos nevar sajaukt ar citiem ķirbjiem bumbierveida formas dēļ, kur augšā ir blīva ķirbja masa, bet apakšā – maza sēklotne. To svars var būt 1–10 kg, kaut gan visbiežāk es esmu pirkusi un pērku tos, kas ir ap 2–3 kg. Tad tie ir blīvi un ideāli, lai apēstu pāris reizēs. Tā kā sviesta ķirbim ir augsts želējošo vielu saturs, man ļoti patīk izmantot to siera kūkās vai desertos. Pēc sablendēšanas kokteilī vai izspiešanas sulā ķirbis kļūst recekļains. Vēl viens bonuss, pateicoties šai želatīnvielai, – sagriezts ķirbis istabas temperatūrā var saglabāt svaigumu pat trīs nedēļas. Ķirbim nostāvot kādu laiku, garša pat uzlabojas, savukārt visgaršīgākais tas ir pēc Ziemassvētkiem, nevis uzreiz pēc novākšanas.
Muskata ķirbji ir lieli konkurenti maniem pirmajiem mīļākajiem ķirbjiem. Tie ir stingri, skaisti, sulīgi, miltaini, nedaudz plakani, rievoti un izmērā no maza līdz pat 30 kg lieliem milzeņiem. Man vislabāk patīk tie, kas ir ap 8–10 kg lieli – tie ir ļoti saldi, mīksti un sulīgi ķirbji. Ideāli der zupās, cepšanai krāsnī, ievārījumam, čatnijam vai sulām.
Habarda grupas ķirbji ir ļoti skaisti – to mizas krāsa variē no tumši zaļas līdz pelēkai un zilganai. Habarda grupas ķirbji ir 2–30 kg smagi, ļoti miltaini, ideāli der kūkām, arī siera kūkai, salātiem, tumīgai, intensīvai zupai. Tos vēl var nedaudz pievienot ābolu sulai spiešanas laikā kaut vai tāpēc, ka tiem ir tik skaisti oranžs mīkstums.
Riekstu ķirbji, kurus daži mēdz dēvēt arī par sviesta ķirbjiem, nereti rada mulsumu. Tie ir saldi, kraukšķīgi un ēdami arī svaigā veidā. Arī ķirbju nosaukumam ir nozīme – ēdot svaigu vai ceptu riekstu ķirbi, garšā jūtamas skaistas riekstu notis. Tā kā šie ķirbji ir nelieli, tie ideāli der, lai tos pildītu ar visu, ko vien vēlies, un lēnām ceptu krāsnī.
Spageti ķirbis – mistiskākais no visiem. Spageti ķirbim ir tādas šķiedras kā spageti – divi vienā. Gatavo, ielejot tajā mērci, liec krāsnī un, kad viss gatavs, ēd kā spageti, tikai no ķirbja. Ideāli!
Dziednieciskie ķirbji ir vieni no visvērtīgākajiem, un tos vislabāk ēst tikai svaigus, jo dziednieciskajos ķirbjos ir daudz antioksidantu, beta karotīna un vitamīnu.
Šie ir tikai daži no ķirbjiem, kas mūsdienās pieejami. Manuprāt, šie ķirbji ir izteiksmīgāki un vieglāk izmantojami ikdienā nekā citi, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu.
Autore: Signe Meirāne
Avots: gardezi.lv