Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties, bargā balsī teikusi: „Pārnāksi netīra – nositīšu!” Viņa, izgājusi pagalmā, sākumā baidījusies izdarīt kaut vienu neveiklu kustību aiz šausmām, ka ar kleitu varētu kaut kas atgadīties.
Bet tad pagalmā parādījās bērni, sākās rotaļas. Pamazām bailes pārgāja, un viņa sāka spēlēties kā visi bērni. Taču rotaļas laikā kāds viņu neveikli pagrūda. Viņa paklupa, nokrita un pieceļoties uzmina uz kleitas malas. Atskanēja plīstoša auduma troksnis, un viņa ar bailēm ieraudzīja savu kleitu – nosmērētu, ar atrautu rišu. Šo šausmu sajūtu viņa atcerējās visu mūžu, jo bija pilnībā pārliecināta, ka tagad mamma viņu nositīs. Un raudāja tik izmisīgi, ka citas mammas, kas atradās pagalmā, sapulcējās un viena pēc otras mierināja viņu. Taču nekas nelīdzēja tāpēc, ka bērns zināja – mamma viņu nositīs.
Iedomājies, kādu satricinājumu, kādas šausmas pārdzīvotu meitene, ja ne pieaugušie, kas sapratuši kāpēc viņa tā raud, necentās vis to pierunāt nomierināties, bet sāka meklēt izeju no situācijas. Viņu aizveda uz mājām pie vienas no sievietēm, tur kleitu novilka, izmazgāja un izgludināja, lai izžāvētu. Pēc tam viņu aizveda uz blakus ielu, kur atradās modes ateljē. Tur sievietes izskaidroja situāciju ateljē darbiniekiem, kas atrauto rišu piešuva it kā nekas nebūtu noticis. Un tikai tad, kad meitene pārliecinājās, ka nekas nav redzams, viņa nomierinājās.
Es aprakstīju šo situāciju, lai parādītu tev – bērni visu uztver nopietni, viņi mums tic. Mēs viņiem – nozīmīgi cilvēki. Tāpēc mūsu uzskati, novērtējums, kuram tie tic kā neapšaubāmai patiesībai, reizēm viņiem skan kā spriedums. Sevišķi, ja mēs to viņiem sakām bieži, norādot uz kādām viņu īpašībām, prasmēm, vai nemākulībām. Viņi mums tiešām tic! Un mūsu domas par sevi uzskata kā negrozāmas – diagnozi, kuru tiem nosakām. Kāda mamma man bēdīgā, nolemtības pilnā balsī teica: „Dzejoļus slikti iegaumē. Pilnīgi nav atmiņas!”
Un es kārtējo reizi pabrīnījos, cik viegli un neapdomīgi vecāki nosaka savas diagnozes, nolemjot bērnu pieņemt tieši šo diagnozi.
„Tāpēc ka jūs to sakāt savam bērnam, viņš nesāks labāk iegaumēt,” man nācās teikt katru reizi. Tieši otrādi, pateicoties jums, viņš jau zina, ka slikti iegaumē, ka viņam nav atmiņas… Un viņš pieņem to kā gala slēdzienu par sevi…
Uzstādot šādas „diagnozes”, mēs paši saviem bērniem liedzam izaugsmes iespējas, kaut kādu dotību atklāšanu. Atceros, kā vienmēr brīnījos, redzot mazdēla zīmējumus – ilgu laiku viņam sanāca īsti ķēpājumi, tādi, kādus zīmē mazuļi, nevis viņa vecuma bērni. Viņa vienaudži bērnudārzā zīmēja izvērstus darbus, parādot pat perspektīvu, mērogu, mīmiku; savukārt viņš zīmēja cilvēciņus pēc principa – punktiņš, punktiņš komatiņš, domu zīme, ritentiņš… Es sapratu – vēl nav noformējušās kaut kādas smadzeņu struktūras, tāpēc viņš savā vecumā tik primitīvi un „nepareizi” zīmē. Bet neviens no mums pieaugušajiem neteica: ”Tu neproti zīmēt…” Pagāja laiks, un kaut kā, mums visiem nemanot, bērns pēkšņi sāka zīmēt un attēlot gan perspektīvu, gan mērogus, gan sejas izteiksmes. Vienkārši – neviens viņam neuzstādīja „gala” diagnozi, tā liedzot izredzes prast zīmēt.
(Cik reizes, dažādu vingrinājumu laikā, piedāvājot, lai pieaugušie uzzīmē kaut ko, ir dzirdēts:„Es neprotu zīmēt!” – „Kā tu to zini?” es jautāju. „Kas tev to teica? Tu vienkārši sāc, un tu nevarēsi neprast! Neprot tikai tie, kas zina, ka neprot un vairs nemēģina…” Un tiešām, reizēm pēc dažu dienu treniņa, ļaudis sāk zīmēt labāk! Tāpēc ka vienkārši aizmirsa bērnībā uzstādīto „diagnozi”.)
Bieži mūsu, vecāku, „diagnozes” noved pie daudz smagākām sekām, kā prasmes vai neprasmes kaut ko izdarīt. Mūsu viedokļi un vērtējumi reizēm noved bērnus līdz trauksmes stāvoklim, pie neticības sev, pie nolemtības, tiem nolaižas rokas. Pat mūsu it kā nevainīgais: „Nu, ko tu esi sastrādājis? Ko tu esi izdarījis, es tev prasu!”, skarbā balsī teiktais, sakarā ar kādu ne pārāk smagu nodarījumu, liek bērnam justies tā it kā būtu noticis kaut kas briesmīgs.
Reizēm atkal, pat to negribot, radam bērnā nolemtības sajūtu, ka tas, ko viņš izdarījis, vairs nav labojams! Tas var novest pie īstas traģēdijas (un ir tādi gadījumi) – pie bērna pašnāvības, kad viņš nespēj sadzīvot ar šo sava sliktuma un vainas apziņu, kuru viņam iedvesuši, kaut arī ne speciāli un apzināti, lūk šādi, nosodoši vecāki. Mēs it kā nolemjam bērnu kādai noteiktai uzvedībai, paziņojot viņam savu galējo spriedumu par viņu un viņa rīcību.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!
Lapas: 1 2