Un tāds brīnums kā Moskviča 412 „uzprišināšana”? Atceraties? 5-kapeiku monētas pa priekšējā stikla perimetru, kažokādas stūre, epoksīda ātrumkārbas rokturis ar rozīti un, dabiski, miliča formas cepure aizmugures stiklā.
Bet bikšu gumija-tas taču arī ir brīnums! Tā taču lieliski tura gan bikses, gan zeķbikses, gan cimdus!
Pīrādziņš ar ievārījumu – arī brīnums! Nekad nevar zināt, no kura gala ārā līdīs ievārījums!
Vēl viens neizskaidrojams brīnums – paceliet rokas, kuram bija normāls darbmācības skolotājs, ne citplanētietis?
Un tāds brīnums kā tīkliņš ar gaļu aiz loga? Gribi paņemt pelmeņus, bet tie izkrituši!
Un te vēl viens māmiņas teikums: Es tev to pērku tagad, bet tas tev ir uz dzimšanas dienu.
Un vēl arī vecmāmiņas lūgums atvadoties: „Tikai burciņas vediet atpakaļ!”
Ledusskapi „ZIL” atceraties? Ar tādu rokturi? Tas taču ir bandīts – vienrocis! Ķeries pie roktura – laukā birst burciņas.
Un, starp citu, kas tiek likts ledusskapja durtiņās? Olas? Nē! Tur tiek liktas zāles!
Bezmaksas medicīna arī ir brīnums. Ārsts viens, rindas divas – viena ar taloniem, otra uz pierakstu. Bija arī vēl trešā – „es tikai pajautāšu!”
Jā, cik vēl bija šo pasaules brīnumu…
Maziņš lodziņš no virtuves uz vannas istabu – ko tur skatīties, sakiet?
Apavu lāpstiņa- zirdziņš…
Zobu pulveris – ar to tīrīja gan zobus, gan sudrablietas…
Čurājošs puisītis uz tualetes durvīm..
Peldbikses ar enkuriņu… atceraties?!
Piens trīsstūrveida pakās!
Un jūs sakāt: „Septiņi pasaules brīnumi!”
Agrāk mēs darījām daudz ko tādu, kas tagad pat prātā neienāktu. Vēl vairāk, ja darīsi šodien to, ko darīji toreiz, tevi pat par traku var uzskatīt.
Piemēram, atceraties gāzētā ūdens automātus, kur bija tikai viena glāze visiem. Un dzērām visi un nekādas kaites nenoķērām.
Starp citu, šīs glāzes savām vajadzībām izmantoja vietējie dzērāji. Un iedomājieties – viņi šīs glāzes pēc tam nolika vietā! Neticat? Bet toreiz tā bija parasta lieta!
Pilsētas autobusos bija kasīte ar biļetēm, kuras maksāja 5 kapeikas. Un visi godīgi iemeta naudiņu un noplēsa biļeti. Sirdsapziņa bija labākais kontrolieris.
Cilvēki, kas kāra pie sienas palagu, izslēdza gaismu? Sekta? Nē, parasta lieta! Agrāk teju katrā mājā notika ceremonija, kura saucās – aizturiet elpu – diafilma! Atceraties šo brīnumu? Kuram šodien mājās ir diaprojektors?
Dūmi, asa smaka visā dzīvoklī. Mazi dēlīši ar uzrakstiem. Ko jūs iztēlojaties? Indiešu dižo Aramonetrigalu? Patiesībā tā ir dedzināšana. Parasta lieta. Miljoni padomju bērnu dedzināja uz dēlīšiem apsveikumus māmiņām 8. martā – Māmiņ, apsveicu tevi starptautiskajā sieviešu dienā. Novēlu tev mierīgas debesis virs galvas, bet tavam dēlam – velosipēdu…
Un vēl mēs sēdējām vannasistabā tumsā un dega tikai sarkans lukturītis… Sapratāt? Parasta lieta – mēs taisījām fotogrāfijas. Viss mūsu mūžs tika iemūžināts šajās melnbaltajās fotogrāfijās, ko gatavojām paši, nevis bezdvēseles būtne tēvocis Kodaks…
Jūs taču atceraties, kas ir fiksāža?
Meitenes, jūs atceraties gumijiņas? Pārsteidzoši, bet neviens puika pasaulē nezina šīs spēles noteikumus!
Un makulatūras vākšana skolās. Līdz pat šim brīdim nav skaidrs – kāpēc? Bet es toreiz visu tēva Playboy arhīvu aiznesu. Un man par to nekas nebija!
Tikai mamma bija pārsteigta, kāpēc gan tēvs sācis piekasīgi pārbaudīt manus mājasdarbus?
Nodevu 40 piena vai kefīra pudeles, lai nopirktu 1 Laser kožļeni, jā, un vēl bija Tip-Top kožļene… bet mūsu kafijas un zemeņu vispār nebija nekādā vērtē, jo tajās nebija ieliktnīšu…
Un vēl starpbrīžos mēs spēlējām spēli ar šiem ieliktnīšiem, uzsitot ar plaukstu pa tiem.
Un vēl himna septiņos no rīta, obligātā skolas forma, oktobrēna nozīmīte, tāda skaista ar Ļeņinu bērnībā.
Parastās rindas veikalos pēc maizes un padsmit reizes lielākas rindas pēc kaut kāda sīrupa, kas tika izsniegts proporcionāli pēc tā atnākušajiem pircējiem.
Kad braucām pie vecmāmiņas uz laukiem, vienmēr gājām uz veikalu un nezin kāpēc tur bija lielāka preču izvēle…
Un vēl kaudze dažādu ķīniešu preču – it kā firmu „Abibas”, „Roobok” , magnetofoni „Sany”, un „Panasound”.
Vēl nebija pamperu, moderno rotaļlietu. Bija ādas siksnas, kuras bija liktas viena uz otras un spēlējām zirdziņos, baltas pusgarās zeķītes, kuras valkāja gan meitenes, gan puikas. Bija laipni kaimiņi, mammas mierīgi laida bērnus spēlēties, nebaidoties, ka viņus nozags. Un no mums izauga normāla paaudze. Pats galvenais tagad ir tas, ka visi kaut kur steidzas, pat brīvdienās. Uz kurieni? Kāpēc? Neviens nedos jums atbildi, tāpēc, ka nav laika… steidzamies…
Jā, bija laiks…
Jā, tādi bijām, bet tādi esam tagad:
1. Kļūdoties tu savu interneta paroli drukā mikrenē.
2. Tev ir 15 telefona numuri, pa kuriem tu vari sazināties ar savu ģimeni, kura sastāv no trim cilvēkiem.
3. Tu sūti e-pastu savai kolēģei, kura sēž blakus istabā.
4. Tu pazaudēji kontaktus ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta.
5. Pēc darba dienas atgriežoties mājās, tu turpini atbildēt uz telefona zvaniem tā, it kā tu vēl aizvien būtu darbā.
7. Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez mobilā telefona un atgriezies, lai to paņemtu.
8. No rīta mostoties, pirmais, ko tu dari – pieslēdzies Internetam, pat ja vēl neesi izdzēris rīta kafiju
9. Tu pagriez galvu sānis, lai pasmaidītu.
10. Tu lasi tagad šo tekstu un piekrīti rakstītajam. Tu smaidi.
11. Vēl sliktāk, tu jau zini, kam to visu pārsūtīsi.
12. Tu esi pārāk aizrāvies, lai pamanītu, ka numurs 6 šajā sarakstā iztrūkst.
13. Tev vajadzēs tikai sekundi, lai pārliecinātos, ka 6. numura patiešām nav.