Jo ātrāk es spēju pieņemt to faktu, ko nozīmē būt mammai, ka es nekad neko nepaspēju, jo ātrāk es spēju atrast savu vietu un iegūt mieru šajā trakajā skrējienā šajā savas dzīves etapā.
“Mamma” – tas nozīmē, ka tikko kā es esmu 4 no rīta pēc barošanas nolikusi mazulīti gulēt, mazajam trīsgadīgajam puikam ir rādījies briesmīgs sapnis.
“Mamma” – tas nozīmē, ka es izdzīvoju ar kafiju un to, ko nav apēduši mani bērni.
“Mamma” – tas nozīmē, ka mēs ar vīru nedēļām ilgi nepaspējam normāli aprunāties.
“Mamma” – tas nozīmē, ka, pat neapdomājot, es viņu vajadzības nolieku pirms savējām.
“Mamma” – tas nozīmē, ka viss mans ķermenis sāp, bet sirds ir mīlestības pārpilna.
Es esmu pārliecināta, ka pienāks diena, kad TĀ es vairs nevienam nebūšu vajadzīga. Mani bērni aizies kur nu kurais, un būs ierauti savās dzīvēs. Bet es viena sēdēšu kādā pansionātā (šo rakstu raksta amerikāniete un Amerikā pansionāti ir ērti un komfortabli, tāpēc liela daļa cilvēku dod priekšroku savas vecumdienas pavadīt tieši tā – red.) un vērošu, kā vīst mans ķermenis. Un tad es nevienam nebūšu vajadzīga. Iespējams, būšu kļuvusi par nastu.
Protams, viņi mani apciemos, bet manas rokas vairs nebūs viņu mājas. Un mani skūpsti viņiem vairs nebūs dziedējoši. Un vairs nebūs mazu zābaciņu, no kuriem tīrīt netīrumus. Un nebūs vairs jāpiesprādzē drošības jostas pār bērnu sēdeklīšiem mašīnā. Un es pati sev palasīšu pasaku pirms miega, septiņas reizes pec kārtas. Un vairs nebūs mugursomu, kas jāsapako un jāizpako, nebūs pusdienu kastītes, kas jāpiepilda. Un es esmu pārliecināta, ka mana sirds raudās, lai tikai vēl izdzirdētu smalkās balstiņas: “Mammīt, tu kādam esi vajadzīga!”
Un tagad man šķiet brīnišķīgas šīs agras barošanas reizes četros no rīta mūsu mazajā, omulīgajā bērnistabā. Mēs skatāmies, kā klusi snieg sniegs un kā pa balto, līdzeno lauku skrien zaķis. Tikai es un mana mazulīte, kaimiņu mājās viss vēl ir tumšs un kluss. Tikai mēs sēžam un skatāmies kā uzlec bāls mēness un pa bērnistabas sienām danco ēnas. Es un viņa – tikai mēs divas dzirdam, kā tālumā iesaucas pūce.
Zem segas mēs viena otrai pieskaramies un es viņu šūpoju, lai viņa atkal aizmigtu. Jau četri no rīta, esmu nomocījusies, taču viss ir labi, es esmu viņai vajadzīga. Tikai es. Un arī viņa man ir vajadzīga tāpēc, ka viņa mani padara par mammu. Reiz vina gulēs mierīgi visu nakti. Reiz es sēdēšu kaut kur pansionātā, un manās rokās nebūs nekā, un es sapņošu par tām tumšajām naktīm bērnistabā. Par to laiku, kad biju viņai vajadzīga un mēs bijām tikai divas vien visā pasaulē.
Vai es varu baudīt to, ka esmu vajadzīga? Dažkārt – bez šaubām, bet ļoti bieži tas ir ļoti nogurdinoši. Nav arī jāizbauda katrs mirklis. Tas ir pienākums. Dievs mani padarīja par viņu mammu. Tas ir tas stāvoklis, uz kuru es tiecos vēl pirms biju to izpratusi.
Trīs brīvdienu laikā mans vīrs nespēja noticēt savām ausīm, cik bieži mūsu zēni atkārtoja: “Mamma, mamma, mamma!” – “vai viņi vienmēr tā dara?” – viņš jautāja, neslēpjot savu izbrīnu, šausmas un līdzjūtību. – “Jā, visu dienu, katru dienu. Tas ir mans darbs”. Un arī es esmu spiesta atzīt, ka tas ir pats sarežģītākais darbs no visiem, kas man jebkad ir bijuši.
Pirms bērnu piedzimšanas es biju menedžere ļoti populārā restorānu tīklā Floridā. Sestdienas vakarā 19:30 es stāvēju bezgalīgas sķīvju padošanas rindas galā, kad pazuda elektrība…. taču tas ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas notiek mūsu mājās 17:00. Un, ticiet man, klientiem Dienvidfloridā ir grūtāk iztapt, nekā jebkuram citam. Taču tā ir dāvana, salīdzinajumā ar maniem zēniem ar zemu cukura līmeni asinīs.
Kādreiz man bija laiks. Laiks sev. Tagad būtu labi kaut nedaudz pievērst uzmanību saviem nagiem. Mans krūšturis uz manis vairs tikai karājas, ne – sēž. Mans fēns, droši vien vairs nedarbojas, es to pat nezinu. Es nevaru ieiet dušā bez skatītājiem. Es sāku lietot acu krēmu. Taču man vairs nepārbauda personības apliecību. Tas ir apstiprinājums tam, ka esmu māte. Pierādījums tam, ka kādam esmu vajadzīga. Tieši tagad kādam pastāvīgi esmu vajadzīga. Tāpat kā pagājušonakt…
Trijos naktī es dzirdu mazo kājiņu dipoņu, kas apstājas pie manas gultas. Es guļu klusiņām, gandrīz vai neelpoju. varbūt atgriezīsies savā istabā. Jā!
“Mammu!”
“Mammu!” – balss kļūst skaļāka un uzstājīgāka.
“Jā” – es klusiņām čukstu.
“Mammīt, es tevi mīlu”.
Un viss, viņš aizgāja. Atgriezās sava gultiņā. Bet viņa vārdi vēl joprojām skan nakts klusumā. ja vien es varētu tiem peiskarties un piespiest tos sev klāt. Šī klusā balstiņa čukst pašus skaistākos vārdus pasaulē. Es atgriežos miegā, bet šie vārdi iemājo manā sirdī.
Reiz tas mazais puika kļūs par lielu vīrieti. Un viņš man vairs nečukstēs ausī tādus mīļus vārdus nakts stundā. Es dzirdēšu vien mašīnu skaņas un vīra krākšanu. Es mierīgi gulēšu un neuztraukšos par saslimušo bērnu vai raudošo zīdaini. Tas vienkārši paliks manās atmiņās. Un atmiņā paliks tie gadi, kad es biju vajadzīga, un tas bija nogurdinoši, bet īslaicīgi.
Jāpārtrauc sapņot par to, ka “reiz” viss kļūs vienkāršāk. Tāpēc, ka patiesība ir tāda: jā, varbūt kļūs vienkāršāk, bet labāk kā šobrīd nebūs nekad.
Šodien, kad es visa esmu vienos puņķos un mazo siekalās. Šodien, kad es baudu to, ka mazās roķeles apķer manu kaklu. Šodiena ir ideāla.” REIZ” man būs pedikīrs un es varēšu iet dušā bez skatītājiem. “Reiz” es atgriezīšu sevi sev. Bet šodien es sevi atdodu citiem, es piekūstu, es visa esmu nosmērējusies, bet mani tik ļoti mīl un tāpēc man atkal jāiet. Es kādam esmu vajadzīga.
Autors: Megana – mamma, sieva, rakstniece, interjeriste
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Šis laiks, par kuru runā Megana, manā dzīvē bija pirms 12 gadiem, tikai mazulīši bija divi uzreiz, un lielie puikas – divi skolnieciņi. Ļoti daudz kas no tā laika man ir aizmirsies, it kā izdzisis no atmiņām, laikam jau tas bija traks laiks. Es centos būt laba mamma un vienlaicīgi sabiedrībā derīgs cilvēks, veiksmīga sieviete, atskatoties uz to laiku, es vispār nesaprotu, kā to varēju, kā paliku pie pilna prāta. Viennozīmīgi piekrītu tam, ka laiks, kad bērni ir maziņi ir gan skaists, gan grūts un to darbu, ko dara mammas, reti kurš redz un novērtē. Taču es bērnus neradīju tāpec, lai tiktu novērtēta.
Ja šodien man būtu tāda iespēja, es tomēr censtos vairāk izbaudīt kopā būšanu ar saviem mīļajiem, uzmanīgāk ieklausītos, censtos ik mirkli gūt baudu no šīs kopā būšanas un vairāk novērtētu savu mammas lomu. Taču tas laiks ir pagājis un es, būdama, nu jau pieaugušu bērnu (kuri vairs naktī nestāv pie manas gultas:) ) mamma viennozīmīgi varu teikt, ka jebkurā vecumā – ar vai bez bērniem, ir ļoti svarīgi iemācīties būt vajadzīgai un interesantai pirmkārt sev. Ralizēties kā sievietei, personībai – lai tad, kad bērni aizies savās dzīvēs, mana dzīve nekļūtu mazāk krāsaina, lai tajā vietā, kur es būšu, pansionātā, savās mājāš vai kur citur, man vienmēr būtu interesanti pašai ar sevi, lai mana iekšējā pasaule spētu ziedēt arī bez citu lejkanniņas palīdzības:)
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/