Jautāsiet, kā es noturējos 30 gadus reklāmā? Gāju pa naža asmeni. Slēpu no visiem savas bailes un nepārliecinātību. Un skrēju, skrēju tik ātri, cik varēju, lai mani nevar panākt. Vēl es sevi pārliecināju, ka vairs neko citu dzīvē nespēšu darīt. Nemāku. Reklāma ir mans aicinājums un man paveicies, ka man par to gandrīz vienmēr maksā.
Neskaitāmas naktis, brīvdienas, svētki, skolas koncerti un jubilejas – viss tika ziedots kaut kam nozīmīgākam, vērtīgākam, kas kādreiz noteikti atmaksāsies. Tā toreiz likās.
Tas bija apmāns. Tagad es to saprotu. Viss tas nebija tik svarīgi, mēs vienkārši ‘ielikāmies grafikā’. Vienkārši virzījām produktu. Vienkārši barojām zvēru, kā es to saucu tagad.
Vai viņš bija tā vērts?
Protams, nē.
Tā vienkārši bija industrija. Tikai sertifikāti rāmīšos un maziņas statuetītes, kaudze antidepresantu iepakojumu, tukšas pudeles un audzējs nenosakāmā lielumā.
Var šķist, ka es sevi žēloju. Tas tā nav. Bija jautri. Man veicās šajā lietā. Iepazinos ar daudziem talantīgiem un gudriem cilvēkiem, iemācījos strādāt pa naktīm un nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni, kuru dažkārt pat redzēju.
Taču es savā dzīvē neesmu izdarījis neko patiesi vērtīgu. Radošajā jomā. Jā, es esmu virzījis vairākus produktus, uzlabojis vairāku kompāniju ekonomisko situāciju un padarījis dažus bagātus cilvēkus vēl bagātākus. Tai laikā man šķita, ka šī ir lieliska ideja. Taču “Nakts pārbaudi” tā, šķiet, neizturētu.
Žēl..
Un vēl. Ja jūs visu šo lasāt, sēžot tumšā studijā, agonējot par to, vai kārtējai mājsaimniecei ziepes labāk paņemt labajā vai kreisajā rokā, izdariet sev pakalpojumu – pasūtiet visu pie velna! Ejiet uz mājām un samīļojiet savu sievu un bērnus!”
Avots: gintafiliasolis.wordpress.com