Šo vēstuli saviem šķirtajiem vecākiem uzrakstīja septiņgadīgs zēns kopā ar psihologu psihoterapeitiskajā sesijā.
“Mīļie mamma un tēti!
Es zinu, ka no tā brīža, kad izšķīrāties, jums nepavisam nav viegli! Taču es rakstu jums tāpec, ka man svarīgi, lai sev tik grūtajā laikā, jūs atrastu sevī spēkus izdzirdēt mani un uzzinātu, un saprastu, kā ir man – jūsu bērnam.
Bērni situāciju uztver ne tā kā jūs – mēs vainojam sevi par visu, kas noticis, pat tad, ja jūs neaizmirstat mums atgādināt, ka tā nav mūsu vaina.
Es visu laiku domāju par to, kas ar mani ir ne tā, ko es izdarīju tādu, ka jums bija jāsķiras.
Es visu laiku analizēju, ko es varēju izdarīt vai varēju nedarīt, lai jūs paliktu kopā.
Es baidos par to, ka man būs jānostājas kāda no jums pusē, ka, iespējams, viens no jums aizies no manis, un es viņu nekad vairs neredzēšu.
Lūdzu, saprotiet, ka neatkarīgi no tā, ko katrs no jums ir izdarījis, es mīlu jus abus un es negribu dzirdēt, ka mamma vai tētis ir izdarījuši kaut ko nepareizi!
Man ir ļoti sāpīgi skatīties, kā jūs cīnaties, strīdaties vai raudat, jo es nezinu, kā to izlabot un ļoti pārdzīvoju par jums abiem, pat tad, ja jūs sakiet, ka man nav jāpārdzīvo.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!
Lapas: 1 2