2016. gada 4.augustā dzimušais zēns mirs slimnīcā savas ģimenes lokā. Tā iemesls ir nevis terapijas neiespējamībā, bet gan ārstu un tiesas ignorance. Čarlija Garda (Charlie Gard) slimība tika diagnosticēta otrajā dzīves mēnesī. Ātri uzstādīta diagnoze nedeva īpašas cerības: no šīs slimības visā pasaulē cieš vien 16 cilvēku. Lai gan situācija likās bezcerīga, Čarlija vecākiem izdevās atrast amerikāņu speciālistus, kuri apsolīja izārstēt mazuli, izmantojot eksperimentālu terapiju. Par šķērsli gan kļuva ārstēšanas izmaksas.
Lai uzsāktu terapiju, bija nepieciešams nogādāt bērnu ar medicīnisku lidmašīnu no Eiropas uz ASV, sagatavot abu slimnīcu komandas, kā arī apmaksāt eiropiešu ārstiem atgriešanos mājās. Čarlija glābšana varētu izmaksāt 1 200 000 britu mārciņu. Connie Yates, zēna māte, uzsāka ziedojumu vākšanas kampaņu interneta platformā gofundme.com. Pateicoties cilvēku atsaucībai visā pasaulē, nepieciešamos līdzekļus izdevās savākt nepilnu četru mēnešu laikā.
Tātad, naudas trūkuma šķērslis tika novērsts. Īsta „elle” sākās tajā brīdī, kad tā vietā, lai atbalstītu ģimeni, ierēdņi ķērās klāt aprēķiniem, cik vērta ir bērna dzīvība. Great Ormond Street slimnīca Londonā atteica bērna vecākiem iespēju transportēt slimnieku uz ārzemēm. Iestādes vadību nepārliecināja arī tas fakts, ka savāktie ziedojumi ļautu uzturēt zēnu pie dzīvības, nepalielinot pašas slimnīcas izdevumus.
Jāpatur prātā, ka Čarlija veselības stāvoklis bija kritisks, puisis noteikti nevarētu izdzīvot, ja viņu atslēgtu no medicīniskas aparatūras. Nekas tāds nebija noticis: tehnika slimnīcā bija kārtībā, bet zēna vecāki gribēja cīnīties par dēla dzīvību. Tādēļ lieta nonāca līdz tiesai. Ārsti paziņoja, ka Čarlija nāve ir neizbēgama, zēnam esot slimības terminālā fāze, bet ģenētiskā kaite atņem enerģiju viņa muskuļiem un neļauj darboties plaušām.
Pirmais tiesas lēmums sekoja 11. aprīlī: ārsti drīkst atslēgt Čarliju Gardu no respiratora. 25. maijā arī apelācijas tiesa pasludināja, ka aparatūru, kas uztur zēnu pie dzīvības, nepieciešams izslēgt. 13. jūnijā lieta nonāca Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas sākotnēji lika atstāt bērnu pieslēgtu pie aparātiem. Tomēr 27. jūnijā arī ECT nolēma, ka Čarlijs ir jāatslēdz.
Paralēli notika vairākas akcijas zēna atbalstam. Cilvēki sociālajos tīklos pieprasīja atgriezt Čarliju mājās, turpināt ārstēšanu. Tika savākts vēl 100 000 mārciņu. Tas neko nedeva. Čarlijam tika piespriesta nāve, atslēdzot viņu no aparatūras, un atteicot ārstēšanas iespējas slimnīcā, kurā viņš uzturējies astoņus no desmit dzīves mēnešiem pēc piedzimšanas.
Neiedziļinoties medicīniskos jautājumos, pastāv liela varbūtība, ka Čarlijs nomirtu arī eksperimentālās ārstēšanas procesā. Tomēr tad būtu notikusi cīņa par zēna dzīvību, bet pasaule būtu pārliecinājusies, ka ne jau cilvēks izlemj, vai operācija būs veiksmīga, un ne jau cilvēks nosaka, kurā brīdī dzīvei pienāk gals.
Cīnoties par bērna ārstēšanas iespējām astoņu mēnešu laikā izrādījies, ka galvenais šķērslis ir necilvēcīga „tiesiskuma” sistēma. Galu galā ģimenei netrūka ne naudas, ne cilvēku, kuri bija gatavi palīdzēt. Tomēr kauja par bērna dzīvību norisinājusies mediķu un tiesu kabinetos, kas uzurpējuši tiesības lemt, vai ir vērts kādu ārstēt vai arī nav.
Avots: civitas.lv