Neskatoties uz to, ka psihoterapeiti, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc notiek krāpšana, min tādus iemeslus, kā seksuālā neapmierinātība, finansiālā nestabilitāte, krāpšana kā atbilde uz laulātā drauga rupjību, alkohola reibums (tātad vienkārši jautra ballīte), es esmu absolūti pārliecināta, ka vienmēr neuzticības, tāpat kā laulības pamatā ir Buņina skaisti noformulētā doma, ka «mīlestība ir kas līdzīgs saules dūrienam».
Tā gadījās.
Tāpēc, ka bija skumji vai jautri, vai interesanti. Vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.
Un šajā ziņā mēs, sievietes, ar neko neatšķiramies no vīriešiem. Iespējams, daļēji mūs attur tikai tūkstošiem gadu garumā ieprogrammētā doma, ka sievietes neuzticība ir kas briesmīgāks, nekā vīrieša. Tas arī it kā skaidrs, neviens jau nevēlēsies nodot savu mantojumu sazin no kurienes radušamies bērnam.
Taču, skaidrs, ka ar savu neuzticību ir vieglāk tikt skaidrībā, kā ar partnera.
Un tieši tāpēc es saku: lai netiktu traumēti, lai varētu dzīvot patīkami un mierīgi, nekad nevienojieties par mūžīgu mīlestību un uzticību. Vienojieties par cieņu.
Ko tas nozīmē?
Starp miljoniem dažādu jūtu, kuras raksturīgas cilvēkiem, ir dažas absolūti nevajadzīgas un graujošas. Un viena no tām – greizsirdība. Tās iemesls vienmēr ir neapmierinātība ar sevi, un nevis vēlme pēc tīrības un bezgalīgas mīlestības. Ne skopums, lai mīļotais netiktu kādai citai, bet bailes no zaudējuma un vēlme salīdzināt sevi ar citiem.
Var jau pieprasīt mīlestību, ja tevi moka nepārliecinātības sajūta. taču ir svarīgi atcerēties, ka labi būtu aiziet pie psihoterapeita, atrast sev kādu interesantu nodarbošanos, jaunu profesiju, kurā vari realizēties, hobiju, kas saistīts tikai ar tevi un nevis kadu citu cilvēku. Pretējā gadījumā, agri vai vēlu, piezagsies greizsirdība, vai arī briesmīga līdzatkarība.
Pirmais un svarīgākais – vienojieties par uzticēšanos un atbildību.
Es uzticu tev sevi un savu veselību. Es ticu tam, ka tu neatnesīsi man mājās slimības, un es varēšu gulēt vienā gultā ar saviem bērniem, man nebūs jākasās un daudzus gadus jālieto zāles. Lai kas arī tavā dzīvē notiktu, izmanto prezervatīvus un atceries par mani.
Es nekad neuzzināšu, ka tev ir romāns ar kādu citu. Un tu nekad ko tādu neuzzināsi par mani. Tu neiesi ar viņu uz tām vietām, kur mēs ejam kopā. Tu nevedīsi viņu uz mūsu kopīgajām mājām. Tu netērēsi viņai mūsu ģimenes budžetam paredzētos līdzekļus.
Mūsu laulība un mūsu attiecības stāv augstāk par intrigām. Mēs viens ar otru kopā esam ne jau tikai seksa dēļ, bet vēl tāpēc, ka mums ir kopīgas intereses un līdzīgas dzīves prioritātes, tāpēc mēs dzīvē esam partneri, kuri viens otru atbalsta un mīl. Mēs kopā esam ne tikai tāpec, ka nav neviena cita ar ko parunāt, bet tāpēc, lai augtu savās attiecībās.
Un tas nozīmē, ka ar mani nevar apspriest savas aizraušanās un romānus. NEKAD. Pat tad, ja kaut kas ir noticis un es to pamanīšu (bet tu taču būsi ļoti piesardzīgs), noliedz to līdz pēdējam.
Tāpat tas nozīmē, ka es ticu tikai tev, ne “draugiem” vai “labvēļiem”, kuri man var kaut ko izstāstīt savas līdzjūtības vai nepareizās izpratnes par godīgumu dēļ. Jebkurš, kurš man stāstīs par tavu neuzticību, par to, ka tev ir cita, tiks izsvītrots no manas dzīves uz visiem laikiem.
Vienkārši tāpēc, ka tāds “draugs” neatnesīs man vairāk neko – ne jaunas runas, ne pārdomas, ne jaunas jūtas – es vienmēr atcerēšos šo mūsu sāpīgo sarunu, kuras laikā man bija kauns, mokoši un sāpīgi. Un vienmēr es atcerēšos, ka šis “draugs” domā par manu, nevis savu dzīvi. Man tadi “draugi” nav interesanti.
Cieni manas jūtas, manus ieradumus, manu māju, manu gultu, manu ķermeni, manus bērnus. Es nekad neizsekošu tevi. Nelasīšu īsziņas tavā telefonā, nerakāšos pa tavām kabatām. Un tam ir trīs iemesli:
Pirmais. Es cienu sevi.
Otrais. Es cienu tevi un nekad nenolaidīšos šādu pazemojošu parbaužu līmenī.
Trešais. Man ir pietiekami daudz darāmā, man ir superinteresanta dzīve visās tās nozīmēs. Svešas intrigas mani neinteresē. Mani interesē tikai savējās.
Mēs satikāmies tāpēc, ka mums vienam ar otru ir interesanti. Mēs esam līdzvērtīgi partneri.
Un pat gadījumā, ja mēs izšķirsimies, es nekad neaizmirsīšu, kāpēc tevi iemīlēju. Es atcerēšos to laimīgo laiku, ko pavadījām kopā un runāšu par tevi vienmēr ar cieņu.
Mēs ne vienmēr mīlēsim viens otru, mēs niknosimies, dusmosimies, skaidrosim attiecības, piekasīsimies.
Mums būs brīži, kad sekss būs briesmīgs, sarunas nogurdinošas, bērni briesmīgi un nepaklausīgi, kino garlaicīgs. Tas viss dzīves laikā ir gluži likumsakarīgs un saprotami. Mēs centīsimies pārvarēt tādus brīžus, atradīsim ko jaunu un interesantu viens otrā, atbalstīsim viens otru mūsu centienos, mierināsim viens otru, kad tas būs vajadzīgs. Mēs esam līdzvērtīgi partneri un tas ir pats svarīgākais.
Lai arī šis nav pats izplatītākais viedoklis par laulības dzīvi, taču mēs šodien vairs nedzīvojam laikā, kad dzīvoja mūsu vecaki, vai vecvecāki. Baudīsim savu dzīvi pēc pilnas programmas, jo tā ir mūsējā nevis kāda sveša!
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com