Atbilde uz jautājumu: “Kas piepilda Jūsu eksistenci ar dzīvi?”, nav vienkārša.
Tie, kuriem uzdodu šo jautājumu, nedaudz padomājot, sāk prātuļot par savām dzīves vērtībām, radošumu, atbalstu, pašrealizāciju, sapņiem, mērķiem, sasniegumiem…
Taču kaut kā šajos skaistajos aprakstos trūkst. Kaut kā tāda, pavisam vienkārša, piezemēta.
Ne velti jautājums dīvaini formulēts – nevis “kas piepilda Jūsu dzīvi ar jēgu”, bet gan “kas piepilda jūsu eksistenci ar dzīvi?”
Runa ir par vitalitāti – kopējo organisma enerģiju, kuras trūkumu tik ļoti izjūt depresīvi slimie cilvēki.
Atceros to, kā vitalitātes izpausmes dzīvniekiem apraksta dzīvās dabas vērotāji.
– «Es redzēju, kā jauns alnis traucās pār piesnigušu lauku – uz augšu palēkdamies, lidojumā izstiepjoties kā bulta, strauji apstājoties, lai atelstos un pēc tam sāktu visu no gala.
Redzēju bizonus, kuri rotaļādamies, izskrēja uz aizsalušas upes ledus un slidoja pa to labpatikā urkšķot…”
– «Panda kusa no laimes. Priecīgi palēkdamās, pa ceļam aplaužot bambusa kātus, viņa naski uzrāpās kalnā, pagriezās un ar galvu pa priekšu, vēlās no kalna lejup, atgādinot resnu, apaļu, melnbaltu futbola bumbu. Tikusi lejā, atkal pagriezās, uzrāpās atkal un atkal ripoja lejup…”
– «Es redzēju pavisam jauniņu kalnu gorillas meiteni, kura bija uzrāpusies augstu liānā, lai aizsniegtu ķirbim līdzīgu augli. Viņa spelējās ar augli, mētājot to turp atpakaļ – no vienas rokas otrā. Pēc tam ar zobiem saķēra augli aiz kātiņa un kūleņoja zaru mudžeklī. Nākamajā dienā tā atkal bija klāt pie tās pašas liānas, lai noplūktu nākamo savu lielisko rotaļlietu.”
Nekādu īpašo vērtību, saskarsmes, pašrealizācijas. Vienkāršs, dzīvniecisks prieks par pavisam vienkāršām lietām, par ķermeņa kontaktu ar tām… Un es saprotu, kas dažkārt trūkst atbildēs…
Piepildījums ar Dzīvi nav iespējams ārpus ķermeņa. Ārpus mūsu vienkāršajām sajūtām. Sajust savu eksistenci – ir viens no galvenajiem mūsu apziņas uzdevumiem.
Es ieelpoju dzīvi.
Rudens lapu smarža. Jaunas, tikko nopirktas grāmatas smarža, kas man sola jaunus iespaidus, to lasot. Vasaras putekļu, ko lietus pieplacinajis pie zemes, smarža. Gaiss, kas piesātināts ar ozonu pēc negaisa vai sals. Kafijas smarža virtuvē drēgnā rudens rītā. Rudens ābolu smarža, kad tie sakrituši zemē. PVA līmes smarža. Garāmejošas meitenes parfīma smarža. Sāļais jūras vējš. Ugunskura smarža, kad kurinām sveķainu malku. Tikko ceptas maizes smarža. Mitras zemes smarža. Bērnības pavisam svaigie flomasteri…Sajutāt?
Es apzinos dzīvi.
Plastmasas plēves bumbulīšu sprakstoņu starp pirkstiem. Mazās meitiņas stingrās smaganas, graužot manu pirkstu, kad zobiņi vēl nav izšķīlušies. Karstās pludmales smiltis, kas silda aukstās kājas. Saules sakaitētie akmeņi uz manas ādas. Maza kaķēna pieskāriens un lokanums. Silta sega aukstā istabā pēc karstas dušas. Un arī pati karstā duša vēsā dienā rudenī, kad apkure vel nav pieslēgta. Delnas pieskāriens lapām, zālei. Vējš matos. Maza bērna plauksta, kas saķērusi manu īkšķi. Velosipēda kustīgie pedāļi zem kājām. Plastilīns rokās… Sajutāt?
Es dzirdu dzīvi.
Klusa maiga viļņu čaboņa bezvēja laikā ostā. Sniega gurksti zem kājām. Meitas klusā dziedāšana, kad dari savus darbus otrā istabā un saproti, ka viņa dzied tapat vien. Lapu šalkoņa vējā, kas nomierina un atgādina par mūžību. Lidmašīnas troksnis kaut kur tālu, debesīs. Vilciena riteņu klaudzoņa. Zvirbuļu čiepsti lapotnē. Dzeguzes “ku-kū” kaut kur tālu mežā. Mīļākās dziesmas atskanēšana tur, kur vismazāk to gaidīji. Uguns švirkstēšana un ūdens burbuļošana katliņā virs ugunskura. Tuvojošā negaisa rūkšana. Papīra čauksti, izsaiņojot ilgi gaidīto dāvanu. Dispečera balss lidostā, kas paziņo par iekāpšanu Tavā Dzīves reisā… Sadzirdējāt?
Es redzu dzīvi.
Maigas zeltaini zaļas lapas uz slapja asfalta. Varavīksne pēc lietusgāzēm. Ūdens piles uz rozes ziedlapiņām. Zvaigžņotās vasaras nakts debesis. Mirdzošie sniega kristāliņi ziemas spelgoņā. Koši sarkans mētelis pelēkā ļaužu pūlī. Saules stari caur bieziem mākoņiem. Tikko izšķīlusies, koši zaļi pumpuri agrā pavasarī. Apšu kundziņa cepurīte meža piesaulītē. Ziemassvētku rotājumu kastīte pie tikko no meža atnestas eglītes. Lielpilsētas nakts ugunis… Ieraudzīji?
Es izgaršoju dzīvi.
Sērkociņu garša. Salds un maigs nogatavojies persiks. Skujas un sveķi… Ciedru rikesti… Lietus ūdens. Mežrozītes auglis rudenī, tikko noplūkts no krūma. Pēdēja konfekte tāla pārgājiena laikā. Kakao garša bērnudārzā. Lāstekas garša. Parastā zīmuļa garša… Izgaršoji?
Šīs un daudzas citas vienkaršās sajūtas – ir manas dzīves pamats. Ja es kādreiz zaudēšu šo garšu, tad zaudēsu iespēju svinēt dzīvi, līdzīgi kā tiem dzīvnieciņiem. Tapēc es noteikti atrodu laiku, sabremzēju savu dzīves skrējienu, lai ieraudzītu-sadzirdētu-pamēģinātu-sasmaržotu- sajustu Dzīvi! Bez tā visa būs grūti dzīvot!!!
Kas piepilda Jūs?
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com