Sākšu ar to, ka pēc 40 gadiem slimības sāka burtiski uzbrukt manam organismam. Es ļoti bieži un ātri piekusu, piepampa kājas, bieži mocīja nelabums, pat ja ēdu tikai putru kas bija vārīta bez piena, tikai uz ūdens. Vienmēr ir slikta pašsajūta un aizdusa bija mani sabiedrotie, ka patiesībā nav nekāds brīnums ar manu svaru 90 kg (augums 165 cm).
Turklāt bieži sāku manīt nepatīkamo skaņu ausīs, sāku sliktāk dzirdēt.
Tad sapratu, ka man traucē – pastāvīgs troksnis ausīs, kas pārtrūka uz īsu laiku, bet tad parādījās atkal. Briesmīgi sāpēja spranda un mugura no lielās sēdēšanas (es grāmatvedis) un nobeigumā “odziņa uz tortes” sāka bojāties redze. Nav nekāda brīnuma, ka man sākās depresijā, tuvinieki sāka ciest no manas mūžīgās rūkšanas, bet vīrs vispār mēdza uzkavēties darbā ilgāk, lai tikai nevajadzētu uzklausīt manus vaidus un sūdzības. Es jutos stulbi, bet pati ar sevi un savām problēmām netiku galā.
Reiz pirms Lieldienām aizgāju uz tirgu iepirkties, paķēru lielu grozu olām, gribēju nopirkt vairāk, lai pietiktu mīklai un arī būtu ko nokrāsot. Tad nu sapirku visu ko, pilnu grozu ar olām un knapi eju. Pie pašiem tirgus vārtiem stāvēja maza tantiņa un tirgojās ar ķiplokiem. Atcerējos, ka gribēju gaļa ķiploku mērce sacept, nodomāju, ka jānopērk, skat cik lielas, skaistas galviņas.
Tikai pieeju pie tantiņas, bet man acīs satumsa, bet galvā tāds troksnis, it kā ar āmuru sit. Gar acīm sametās melns un tikai dzelteni apļi mirgo.
Grozs ar olām no rokām izkrita, puse olu saplīsa, produkti no somas pabira.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!