Georgs Pelēcis Rīgas pirmajā slimnīcā strādā jau gandrīz 20 gadus. Viņš sāka ar grīdu mazgāšanu ķirurģijas nodaļā, strādāja kā medbrālis. Tagad viņš ir ķirurgs – traumatologs. Par klasiskās mūzikas lomu savā dzīvē, darbu un operāciju zālēm doktors Pelēcis pastāstīja intervijā ar portālu Riga.lv.
Es esmu dzimis mūziķu ģimenē. Mans tēvs ir slavens komponists, mamma – pasniedzēja mūzikas skolā. Tāpēc arī mani sūtīja mūzikas skolā. Profesionāla talanta man nebija, “mūziķenē” bija diezgan grūti. Bet diplomu es saņēmu un gadus piecus klasiskā mūzika neizsauca neko citu kā vien negatīvas emocijas, un pie klavierēm es arī pat netuvojos. Taču pēc tam sāku spēlēt grupā un tagad sēžos pie klavierēm prieka pēc – improvizēju, atpūšos. Klausos arī klasisko mūziku, saprotu un mīlu to.
Medicīna manā dzīvē ienāca, kad man bija aptuveni 15 gadi. Es interesējos par bioloģiju, ķīmiju, šie priekšmeti man patika un padevās viegli. Tajos laikos bija Jauno mediķu skola – sava veida sagatavošanas kursi. Bija interesanti – pirmā palīdzība, dažādi klīniskie priekšmeti, gandrīz kā universitātē. Mūs pat veda uz slimnīcu… Kad iestājos universitātē, lieliski sapratu, kas ir medicīna un biju gatavs tai veltīt savu dzīvi.
Mana karjera sākās ar grīdu mazgāšanu traumatoloģijas nodaļā. Es vēl mācījos skolā, bet nolēmu strādāt – brīvdienās strādāju slimnīcā par sanitāru. Ķirurģijas nodaļas vecākā māsa bija mana klasesbiedra mamma, viņa reiz mani uzaicināja novērot operāciju. Man patika. Un turpmāk viss notika tā, ka specializācija nāca ļoti dabiski – bez sanitāra darba skolas gados es universitātes laikā strādāju kā medbrālis ķirurģijas nodaļā.
Ķirurgi griež dzīvus cilvēkus. Tas ir biedējoši. Kad es mācījos sestajā kursā, man šķita, ka man var tikai pastāstīt, kas jādara, un es sirds pārstādīšanu varēšu veikt viens un divi! Bet ar pieredzi un vecumu ikviens ķirurgs saprot, cik viņu darbs ir atbildīgs, kādas var būt lielības un sliktas sagatavošanās sekas.
Katram ķirurgam ir sava kapsēta. Tā man teica viens no maniem mentoriem. Lieta tāda, ka tu vari novadīt operāciju augstākajā līmenī, censties, darīt visu, kas no tevis vien ir atkarīgs… Bet Dievam, Visumam, sauciet to, kā vēlaties – ir savi plāni. Ir lietas, kuras mums, ārstiem, nav pa spēkam ietekmēt.
Kļūdas un nolaidība ir divas dažādas lietas. Kļūdas ir tad, kad no vairākiem variantiem tu izvēlies vienu, bet izrādās, ka tas nav bijis īstais, kaut gan iepriekš nekas nav liecinājis par pretējo. Nolaidība ir tad, kad tā vietā, lai sniegtu palīdzību, ārsts dodas svinēt, nedarot to, kas ir jādara.
Pacienti ir ļoti dažādi. Dažiem saki, ka nepieciešama operācija, un viņi noģībst. Citi vēlas, lai ārsts apstiprinātu to diagnozi, kuru viņi ir izlasījuši internetā. Trešie uzskata, ka, ja negriez – tātad neārstē. Ir jābūt psihologam, lai saprastu, kāds ir pacients, kā viņam labāk izskaidrot izvēlēto ārstniecības metodi. Reizēm cilvēki ar kaut ko ir neapmierināti, raksta negatīvas atsauksmes, nesaprotot, ka ārsts patiešām visu ir izdarījis pareizi, jo mūsu intereses ir pacienta intereses, lai viņš būtu vesels un dzīvotu labi.
Ir smagi amputēt kāju 16 gadus vecai meitenei. Kad Rīgas 1. slimnīcā bija uzņemšanas nodaļa, manā dežūrā reiz atveda pavisam jaunu meiteni – nelaimīgas mīlestības dēļ viņa bija nolēmusi aiziet no dzīves. Lai viņu glābtu, nācās amputēt kāju – citu variantu nebija. Skaista, jauna, visa dzīve priekšā, un šāda šausmīga situācija. Smagi.
Gadās ļoti personīgas situācijas, kad ļoti jūti līdzi pacientam. Ārsts nevar katru gadījumu ņemt pie sirds, tas ir neprofesionāli. Bet tajā paša laikā nevajag būt aukstam un cietsirdīgam. Lai saglabātu veselo saprātu un netrīcētu rokas, ir jācenšas abstrahēties. Ir jāmēģina atrast vidusceļš. Ja es raudātu katra pacienta dēļ, es nespētu palīdzēt pārējiem.
Varu operēt 8 stundas dienā. Nenogurstu, man tas patīk, cītīgi strādā, zini, ko dari, jo esi sagatavojies operācijai… Daudz vairāk spēka prasa pieņemšana, kad pacientu plūsma ir ļoti liela. Pēc pieņemšanas dodos mājās un klusēju – esmu izrunājis visu dienas normu.
“Jukuši” pacienti ir katram ārstam. Piemēram, man ir pāris dedzīgi baletdejotāji un sportisti. Tu veic operāciju, bet viņi nevar nosēdēt uz vietas, pēc operācijas uzreiz sāk skriet un lēkt. Zinot viņu raksturus un to, ka pierunāt viņus to nedarīt ir bezjēdzīgi, piemeklēju pēc iespējas piemērotākus ārstniecības variantus.
Esmu apmierināts ar savu dzīvi un profesiju. Gadās, protams, ka nogursti un vēlies visu mest pie malas, kā jau visiem cilvēkiem. Bet interesi es neesmu zaudējis, nejūtīgs kļuvis neesmu, ne reizi neesmu nožēlojis, ka izvēlējos šo profesiju.
Hobiji – mūzika, ceļošana un kulinārija. Man patīk gatavot, tagad jau gatavoju mazāk – sievai tas arī iepatikās, tagad vairāk gatavo viņa. Mums katram ir savi firmas ēdieni, kuri mums padodas labāk.
Man patīk sports. Fitness, velosipēds, bet ar to ir grūtāk – ne vienmēr tam ir piemēroti laika apstākļi.
Telefonu es neizslēdzu nekad, bet skaņu – gan. Tāpēc, ka ir ļoti nepatīkami naktī pamosties naktī, kad tev zvana piedzēris cilvēks, kurš diskotēkā ir izmežģījis kāju. Un tas pacients, kuru tu operēji pirms desmit gadiem. Pirmkārt, šādā situācijā es nevaru palīdzēt, jo slimnīcā nav uzņemšanas nodaļās. Šādā situācijā ir jāsauc “ātrie” vai uz slimnīcu jābrauc pašam. Otrkārt, telefoniski nevienu izārstēt nevar. Bet ir pacienti, kuriem es lūdzu piezvanīt, un klausuli paceļu vienmēr. Vai atzvanu.
Man patīk dzīvnieki, bet nav iespējas tos paņemt mājās pašiem – ļoti bieži ceļojam, nav, pie kā atstāt. Ar kaimiņiem nav tādu attiecību, lai uzticētu dārgumus. Jo mēs ar sievu ļoti daudz ceļojam, kaut tikai uz pāris dienām.
Avots: riga.lv