Kad man bija 21 gads, es domāju, ka esmu viņā iemīlējusies.
Tā bija nepilngadīga mīlestība – pilna šaubu un pārdzīvojumu. Tā bija lustīga mīlestība, fiziska pievilcība un iekšējas vēlmes – būt tam vienīgajam cilvēkam, kuru vēlas partneris. Es sapratu, ka tas viss nav pareizi, bet tas notika ar mani pirmo reizi, tādēļ es domāju, ka tā visa ir patiesība.
Pēc pāris gadiem mana iekšējā balss, kuru es tik ilgi biju ignorējusi, lika man pārstāt mīlēt priekšstatu par savu partneri. Tas tiešām bija tikai kā tēls manā galvā – manas cerības, manas vēlmes, ka viņš būs tāds, kādu es gribēju.
Kad man bija 23 gadi, es domāju, ka esmu viņā iemīlējusies.
Viņš bija piecus gadus vecāks par mani, viņš mani ļoti mīlēja. Viņš bija gatavs darīt visu, lai es būtu priecīga, bet es diemžēl biju pārāk egoistiska. Es nevēlējos upurēt savus plānus, lai mūsu attiecības spētu dzīvot. Viņš vēlējās ģimeni, bet es vēl nē. Viņš vēlējās dzīvot ar mani kopā, bet es nevēlējos iepīt viņu savā ikdienas dzīvē, iepazīstināt ar saviem draugiem.
Tas bija īss, taču vētrains romāns, taču pavisam drīz svece nodega, bet nopietnība kļuva nepievilcīga un pat biedējoša. Man pārstāja patikt tas, cik ļoti viņam patīku es.
Kad man bija 25 gadi, es viņā iemīlējos.
Mēs visu sākām kā draugi. Jokojām un smējāmies par to, ka neviens no mums nespēj veidot nopietnas attiecības, ka nejūtam patiesu mīlestību un nespējam pieņemt partnera jūtas vai vēlmes.
Lai gan es ļoti centos izvairīties no jebkāda veida attiecībām, tas viss notika bez manas piekrišanas. Tas viss notika tik nemanāmi, ka es pat nepaguvu atjēgties, ka parastas sarunas pārvērtās…
Mūsu pirmais randiņš, kad mēs satikāmies lidostā, lai pavadītu sešas nedēļas mājvietā uz riteņiem.
Tas bija dīvaini. Es nejutu tauriņus vēderā, manā galvā neskanēja mīlas balādes, bet mūsu pirmais skūpst bija pilnīgi savādāks, kā es to biju iedomājusies (un tie ir apmēram 50 dažādi veidi!). Tas viss bija kaut kā neveikli, taču patiesi.
Pēdējo pāris gadu laikā mīlestība attīstījās par ko tādu, ko es nekad nebūtu iedomājusies.
Tas bija kaut kas vienkāršs, taču reizē arī pacilājošs.
Tā ir vienkārši sēdēšana kopā dīvānā pidžamās.
Tas ir tad, kad jums pat klusēšana neliekas neērta.
Tā ir būšana 100% sev, turklāt jūsu partneris ir tāds pats.
Tā ir cenšanās darīt ko tādu, kas jums radīs neērtības, bet partneris jutīsies labi.
Tā ir pirmā reize, kad jūs dzirdat savus smieklus – tie skan tik patiesi un iepriekš nedzirdēti. Un kopš tā laika jūs klausāties viņā daudz vairāk, jo tur katru dienu rodas smiekli.
Iespēja būt ievainojamai. Jūsu mazie kompleksi kļūst mazsvarīgi, jo viņam par tiem ir nospļauties. Nav tā, ka viņš tos neredz – viņš vienkārši nepievērš tiem uzmanību.
Tā ir kopīga nākotnes plānošana. Plānu veidošana, atbalstot vienam otru jebkurā jomā.
Jūs runājat to, kas ir svarīgs. Jo, ja tas ir svarīgs jums, tas ir svarīgi arī partnerim.
Tā ir atzīšana, ka ir lietas, kas jūs viņos izved no pacietības, taču spēja apzināties visu labo, šādi sevi nomierinot.
Mīlestība nav tauriņi vēderā. Mīlestība ir komforts, drošība un uzticība.
Katram cilvēkam tā ir atšķirīga, un rodas dažādās dzīves stadijās. Es nolēmu neapstāties pie parastas iemīlēšanās, tādēļ atradu dzīvē ko vairāk.
Es atradu sev labāko draugu, kuru vienkārši dievinu.
Avots: abiem.lv