”Es redzu sievietes, jaunas un pieaugušas, katru savā ziņā skaistu, ar odziņu. Redzu, kā viņas nepieņem savu dabīgo pievilkšanas spēku un vēlas kļūt vēl labākas, izprotot skaistumu kaut kā pavisam īpaši.
Uzrullē frizūras, aizkrāso sejas, atkailina kājas, tādā veidā apzogot skaistumu, ko tām ir devusi daba un nobālot zem spilgtā meikapa, kļūstot vienādas, kā Bārbijas bez sejas ”Miss Pasaule” konkursā, pievelkot tādu pašus standarta Kenus, lai nospēlētu īsu standarta kāzu spēli, lai, kā parasti, beigās sajustos apmānīta.
”Nevajag gaidīt no Visuma princi, ja nevari būt princese nemelojot”- apgalvo daudzi vīrieši – psihologi.
Ja lien no ādas ārā, lai parādītu no sevis modeli – noķersi tādu pašu Narcisu, uzrausi augšā svārkus – ar zeķubiksēm aizķersi kādu saldummīli, aiziesi uz klubu uz ”gaļas tirgu” – notirgosi sevi ”pa lēto” vienreizējam medniekam, bet, ja mēģināsi izskatīties jaunāka nekā esi – adoptēsi infantilu puisēnu, gribēsi manipulēt – nokļūsi pie tāda paša viltnieka un atkal raudāsi spilvenā, ka vairs nevar atrast īstu vīrieti.
Nemānies un pasaule neironizēs tev atbildot.
Meli – pārāk kategorisks vārds, aiz tā visa vienkārši slēpjas bailes izskatīties neglītai. Lūk, jums dāvana: neglītu sieviešu nav. Es neesmu sastapis. Ir tikai tās, kuras cenšas mūs par to pārliecināt. Es esmu neglīta, tādēļ skaties, kā es esmu uzkrāsojusi lūpas, skropstas, kā padziļinājusi dekoltē un atkailinājusi gurnus. Vairāk manī nekā cita nav, tādēļ visa uzmanība uz ekrānu: uz ekrāna ir spilgta reklāma, bet aiz ekrāna tikai putekļi un vadi.
Mana interese par sievieti nekad nenāk no sejas. Mans uzbudinājums neaug no viņas figūras, vēl jo vairāk kailas. Tas nav interesanti, nav vietā un nav īstajā laikā. Pievilkšanās notiek daudz dziļāk, pievelk iekšējā gaisma, kuras avots ir sajūtams kaut kur sievietes vēderā.
Vīrietis iemīlas dabiskumā, sievietes dabā, bet seja un figūra izsauc sajūsmu jau pēc tam.
Pati skaistākā sieviete man – grūtniece. Viņai nav svarīgi kā viņa izskatās, viņas domas ir iekšā bērnā, visa viņas dzīve ir pagriezta uz iekšu, viņa sevī ieklausās, glauda vēderu, iet lēnām un tik aizkustinoši neveikli.
Viņa apzinās velti un izgaismo sievišķīgumu. Vīriešiem mainās sejas izteiksme, kad viņi redz grūtnieces, viņi kļūst spēcīgāki, cēlāki. Tas ir pamanāmi un ļoti skaisti.
Mana mīļākā ķermeņa daļa – vēders. Mīksts, nedaudz apaļš, noslēpumains pauguriņš, slēpjošs bagātības. Te sākas sieviete, viņas spēks, viņas pievilkšanas spēks. Ne velti sieviešu prakse ir saistīta ar saspringuma atlaišanu vēderā, ar vēderdejām, ar elpošanu vēderā un tamlīdzīgi.
Nobriedusi sieviete izveido polu un pievelk pieaugušu vīrieša enerģiju.
Mēs, vīrieši, neuztveram skaistumu tikai ar acīm. Tas būtu pārāk garlaicīgi. Mēs skanējam katru kustību: galvas pagriezienu, gaitu, ceļgalu atrašanās vietu, kad sieviete sēž, balsi. Mēs jūtam grāciju. To nevar nokopēt, nopirkt, iemācīties no modelēm, kuras, starp citu, lieliski tiek galā ar manevrēšanu, bet ne grāciju.
Grācija ir unikāla, ar to ir apveltīta katra sieviete, bet var būt iespundēta zem cieta vēdera, zem rūgtas pārliecības.
Sievietei ir vienkāršāk, nekā vīrietim – viņai nevajag par kaut ko kļūt, viņai pietiek vienkārši būt, un viņa jau ir vesela, pietiekoša, skaista. Vīrieši ir parasti, bet tikai pirmajā acumirklī, mēs uzķeramies uz to, ko redzam, bet novērtējam un cienām pavisam ko citu.
Vīrietis tik un tā atradīs, atšķirs, atšifrēs jūs skaistumu, ja viņu nejaukt un viņam netraucēt. Katram skaistumam atradīsies mīlošs pielūdzējs, dzejnieks vai princis, kā vēlaties. Nav vērts to rādīt, izmainīt, ”uzlabot”. Ir pietiekoši vienkārši būt.”
