Tas notika 80desmito gadu vidū Ļeņingradā. Es braucu maršrutniekā. Blakus sēdeklī trokšņoja apmēram sešgadīgs puika. Viņa mamma truli blenza ārā pa logu un nereaģēja. Bet viņš tikai raustīja un raustīja viņas piedurkni
Garām paskrēja koku rindas, smidzināja sīks lietutiņs – kā jau Ļeņingradā. Bērns kaut ko pieprasīja vai apgalvoja, neatceros. Bet pēkšņi viņa kā pagriezās pret puiku, kā parāva viņu aiz rokas un caur zobiem nočukstēja:
— Ko tu gribi no manis?!
Viņš sarāvās un apklusa.
— Ko tu gribi, es tev prasu!? Vai tu vispār zini, kas tu tāds esi? Tu esi nekas! Saprati?! Tu esi nekas! — to viņa burtiski izdvesa viņam sejā, izgrūda caur zobiem. Puika skatījās uz viņu, un man šķita, ka viņam trīc galva. Vai arī es trīcēju. Jutu kā sviedri tek pa muguru tērcītē.
Atceros savu pirmo domu, — Vai tiešām to saka viņa?! Par ko viņa šajā brīdī domā?!
— Nespēju tevi redzēt!, — viņa nočukstēja.
— Tu taču viņu nupat nogalināji! — es teicu, bet neviens mani neizdzirdēja.
Cilvēki maršrutniekā turpināja gulēt, tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Es sēdēju un nekustējos. Bet puisēns neraudāja. Viņa atgrūda viņa roku un atkal pagriezās pret logu. Viņš vairs neārdījās un netrokšņoja, bija pieklusis. Viņš skatījās sēdekļa saplēstajā apšuvumā un klusēja. Bet man bija vēlme piecelties un saraustīt šo sievieti gabalos! Pateikt viņai: — Tu esi briesmone! Tu esi nekas! Tu taču viņu nogalināji! Zvēru, es būtu to izdarījis!
Bet puika kaut kā mani nobremzēja. Es aizvēru acis un sāku dziļi elpot, lai kaut kā nomierinātos.
Kad es tās atvēru, es ieraudzīju konfekti. Pavisam jauns puisis, gaišiem, cirtainiem matiem, kurš izskatījās pēc studenta, izstieptā rokā turēja konfekti un deva to puikam teikdams: — Ņem, tas tev!
Zēns konfekti paņēma. Un tad puisis pasniedza vēl vienu konfekti. Zēns paņēma arī to. Tālāk notika kaut kas tāds, ko bez asarām es nevaru atcerēties.
Viņš neēda konfekti, bet pieskārās mammas rokai. Viņa uzreiz nepagriezās, tiki pēc brīža paskatījās uz viņu. Izskatījās, ka gribēja viņam sist, taču viņš pastiepa viņai konfekti. Viņa paskatījās uz zēnu, tad, uz konfekti. Es redzēju, ka viņa ir nesaprašanā. Tad viņš ielika konfekti viņai rokā. Viņa, ka apdedzinājusies ātri viņam to atdeva.
— Es negribu, — viņa teica.
Viņam rokā bija divas konfektes un roku viņš nenolaida.
— Ēd pats — viņa klusiņām teica un piebilda, — es negribu… Godavārds!
Tad viņš nolika konfekti viņai klēpī. Es nekad neaizmirsīšu šo pauzi. Un šo nobrieduša cilvēka skatienu.
Manā acu priekšā pāris minūtēs šis mazais zēns kļuva par vīrieti, bet viņa no dusmīgas, naida pilnas maitas kļuva par skaistu jaunu sievieti. Vismaz es tā to jutu.
Viņa ilgi, ilgi klusēja. Skatījās uz savu dēlu, it kā pirmo reizi to būtu ieraudzījusi. Pēc tam apskāva. Un viņš viņu apskāva. Pēc tam viņš attina konfektes papīriņu un un iedeva viņai konfekti. Jūs varat ko tādu iedomāties? Un kāmēr viņa to nebija iebāzusi mutē, pats neēda. Tas bija vēl viens šoks, bet jau cits.
Es padomāju: — Lūk, tu sēdi tāds svētais, gribēji piecelties, apvainot, gribēji viņu saraustīt gabalos, pārtaisīt. Un tu neko nebūtu panācis, izņemot skandālu un lamas. Bet šis zēns, paskaties, cik viņš ir gudrs, cik liels, pieaudzis, viņš izdarīja ko pavisam citu, kas aizskāra līdz pašiem sirds dziļumiem, līdz asarām. — Un vēl, šis jaunais students, kurš iedeva zēnam konfektes, — es padomāju, — vinš taču ne vienkārši tāpat iedeva divas.
Es atskatījos… Pa mikriņa aizmugurējo stiklu es redzēju šo jauno puisi, kas lēnītēm aizgāja pa pielijušo ielu. Bet mamma un dēls sēdēja galvas kopā salikuši – kā nupat iemīlējušies! Vadītājs paziņoja manu pieturu. Kāpjot ārā, es pieskaros puisēna rokai.
Ar to es viņam pateicu «Paldies». Nedomāju, ka viņš saprata, taču tas nav būtiski.
Es uz mūžu ielāgoju šo mācību stundu. Atcerēties atcerējos vienmēr, taču jāpaiet vēl gadiem, lai es to pa īstam apzinātos. Ka tā arī ir patiesā audzināšana. Par kuru ne visi pieaugušie zin.
Ka tikai ar savu piemēru var audzināt.
Ne ar bļaustīšanos, ne apvainojumiem, ne pēršanu. Tikai piemērs pa īstam strādā, nekas vairāk. Un šis zēns parādīja piemēru. Viņai un man. Un viņš izmainīja mūs…
Kur tagad ir šis zēns? Kur tu esi, puika?! Kas notiek ar tevi šodien? Cik ļoti tu visiem esi vajadzīgs!
Avots: http://udiwis.ru