Kāda māmiņa savā blogā ir publicējusi līdz kaulam patiesu un amizantu grēksūdzi par savu nostāju un principu lūšanu, kad izsapņotais saskaras ar realitāti.
“Jau gadu esmu mamma, bet pirms plānoju grūtniecību, paliku stāvoklī un piedzemdēju, bieži izteicu un nodomāju dažādus skaļus viedokļus, kurus tik pat ātri arī izmainīju, kad pienāca attiecīgais laiks. Un pati par sevi pasmējos!
- Grūtniecība īpaši neizmainīs manu ikdienu, es tāpat turpināšu strādāt gandrīz līdz pašām dzemdībām, jo ko gan citu darīt? Ha, realitātē man tik ļoti gribējās atpūsties un slinkot, nepatika stress, ka aizgāju dekrētā pie pirmās iespējas. Ar mašīnu nebraucu visu pēdējo grūtniecības mēnesi, tieši šī paša stresa iemesla dēļ.
- Manas dzemdības sāksies pašas un tās būs pilnībā dabiskas, sāpes izelpošu. Riktīgi jutos tam gatava. Galīgi nejutos gatava dzemdēt 42.+5 pēc ierosinājuma un vēl ar anestēziju. Kaut gan anestēzija bija mans šī gada labākais pirkums. Ļoti labs lēmums.
- Mans bērns knupi nelietos, vismaz pirmās nedēļas noteikti. Realitātē viņa knupi dabūja vēl pirms krūts, jo uzreiz pēc dzemdībām tika aizvesta uz intensīvo terapiju un zīst kaut ko bērnam vajadzēja. Tas gan nenozīmē, ka kaut kas tika sabojāts – 2. dienā dabūja krūti un ēda līdz 11 mēnešiem.
- Mans bērns maisījumu neēdīs. Atkal samelojos sev.. maisījumu tāpat kā knupi dabūja pirmajās dzīves minūtēs. Pirmās 2 dienas ēda tikai pudeli, tad līdz 5 mēnešiem tikai krūti. Un tad atkal es atkāpos no sava skaļā apgalvojuma, jo pie vienas piena krīzes iedevu pudeli. Secinājums – bērns laimīgi paēdis, es nomierinājos un piens atgriezās, alerģijas normalizējās un beidzot varēju vairāk uzticēt mazo tēvam.
- Man slingi un ergo somas neinteresē, manējā gulēs tikai ratos. Kad sapratu, ka bieži vien krietni ērtāk mazo ir kaut kur iekarināt nevis staipīt ratus, nopirku Marsupi somu – ideāls palīgs! Jau no 3 mēnešiem bērns somā bijis gan muzejos, gan zaļumballē, gan garās pastaigās, gan ballītēs.
- Tiklīdz varēšu – mājās vingrošu! Es, protams, arī vingroju, tikai visi tie “work-out with baby” video liek man smieties. Nu, manējo tā nemaz nevar nolikt, lai guļ un skatās kā mamma atspiežas. Viņa ir jau otrā istabas galā, kamēr es vēl tikai riktējos.
- Skriešu ar ratiem. Skrēju divreiz, kad bērns ļoti saraudājās, bet bijām tālu no mājām. Man nepatika un sporta pēc vairs to neesmu mēģinājusi izdarīt.
- Bērns gulēs tikai savā gultiņā. Hahaha! Šis viens no smieklīgākajiem. Pirmos mēnešus tiešām, gulēja savā gultiņā. Kā sāka biežāk mosties un es vairs nespēju naktīs uz entuziasma funkcionēt, mazā jau pēc pirmās barošanas pārceļo mums pa vidu, un neko, visi laimīgi guļam.
- Kaut ko es izteicos arī par to, ka manējai nebūs rotaļlietas vismaz pirmo pusgadu, jo tak nevajag. Labi, pati neko dižu neesmu pirkusi, bet sadāvināts ir gana. Meita jau sen ir mantu oligarhs.
- Un tās rotaļlietas, kas būs, noteikti nebūs ar baterijām darbināmi un skaļi “trokšņa radītāji”. Tādas nu jau mums ir n-padsmit, bērns sajūsmā. Visu laiku dejo.
- Iesim uz māmiņu kino. Lieki teikt, ka vēl ne reizi neesam bijušas.
- Kamēr staigāšu ar ratiem, klausīšos TED talks vai kādu audio grāmatu. Realitātē esmu tik laimīga par mieru, ka negribu savu prātu likt nekur citur.
- Ar karoti pakaļ neskraidīšu. False! Kad jāpierunā ir katrs kumoss, tad esmu gatava asistēt ar karoti pat rotaļās.”
Avots: https://santataa.wordpress.com/