Šī nav pirmā vēstule! Man vīrs saka, ka jārunā un nedrīkst slēpties, jo tad ir vēl grūtāk – varbūt! Tomēr tas latviešu dīvainais kauns, bailes citam stāstīt slikto ir …nav vārdu!
Šī ir otrā vēstule. Pirmā tapa jau pirms 2 gadiem, kad uzrakstīju savu sāpi uz papīra – vēstuli sev, kura tapa vairākos piegājienos, jo arī tagad es raudu un nespēju pat to sāpi līdz galam izstāstīt, bet tad es laikam vienkārši kaucu mājās un rakstot asaras vienkārši bira uz papīra un skatiens aizmiglojās, kad sapratu, ka vēstule atkal ir jāatliek!
Šajā laikā esmu iemācījusies savām apkārtējām grūtniecēm neko nestāstīt un priecāties līdz ar viņām, lai arī dziļi sirdī, protams, ka snauž baltā skaudība! Jo es arī gribēju pa skaisto-piedzimst, 2-3 dienas un Tu esi mājās – Tu un mazais! Uz dzemdībām jau sagatavoju pirmās drēbītes ar lielā brāļa pirmo apakškrekliņu, ar mīlestību pašadītus zābaciņus. Jo lasīju, ja brālim vai māsai uzvelk vecākā bērna drēbīti, tad abiem būs saskaņa dzīvē! Bet man tas viss tika liegts! JĀ! Es priecājos un varu būt laimīga būt ar mazo, ierādīt viņam pasauli un priecāties par viņu, lai arī dažkārt, protams, dusmojos – esmu jau vienkārša mamma! Tik viss cits mums būs citādi, lai arī no malas tas nav redzams!
Arī tagad sāp, bet citas lietas, kas manam bērnam ir citādāk kā ierasts un šajā vecuma posmā tās sāk izkristalizēties visvairāk! Man uzdod jautājumus, vai tavs bērniņš ……. -NĒ! Tiešām! Atbildu vienkārši NĒ! Ko es tur stāstīšu! Diemžēl!
Par citādo pieredzi, laikam jau līdz galam sapratīs tikai tiem, kam sāp! Citiem – piedodiet nesapratīsiet līdz galam un labi, ka tā! Tev arī nevajag saprast! Novērtē to, kas Tev ir dots!
Rīts gudrāks par vakaru! Varbūt rīt, kad modīšos – nospiedīšu delete pogu, jo ir tik sasodīti grūti atkailināties un no otras puses arī marinēt to sāpi sevī!
Kaut kā tā par citādo sākumu, citāds dzemdību stāsts! Par mammām, kuras to piedzīvojušas un baidās to atdzīt, BET mūsu mazie mūs ir izvēlējušies, jo mēs esam stipras un spēsim aizsargāt viņus visu mūžu!
p.s. Piedod par kļūdām!
Šonakt visu manī atkal uzjundīja viens raksts, kad vienkārši slūžas atvērās un viss izplūda! Uz kurieni – NEZINU, bet cerams mazliet tālāk prom!
Mammas, kuras dzīvojas pa jaundzimušo reanimāciju un Bērnu slimnīcu – jūs neesiet vienas! Daudzām sāp un daudzi mazie cieš! Bet atcerieties – bērna klātbūtnē NEDRĪKST raudāt!
Lai jums visām un mazajiem milzum daudz VESELĪBAS!”