— Maša, tev patiešām tas šķiet smieklīgi? Vai tu gribi apprecēties?
— Gribu. Droši vien. Bērnus gan noteikti gribu – viņa saskumst.
— Tad saki man, kā var kādas vīrs iziet pie vīra? – sākumā mēs abas smejamies, iedomājoties šo skatu. — Taču, ja bez jokiem? Tad kā?
— Nekā, — saka Maša. Pēkšņi viņas galva top skaidra. – Tas nozīmē, ka es nevaru apprecēties, jo vīrieša vietu manā sirdī aizņem mamma?
— Un tāpec, ka tu esi uzstādījusi sev mērķi izdarīt viņas labā visu, dot viņai to, kas viņai vajadzīgs. Bet viņai ir vajadzīgs, lai viņu mīlētu vīrietis, viņa to gribētu. Un viņa pati gribētu mīlēt vīrieti. Bet no tā ir bail, bīstami, sāpīgi. Ka viņš aizies, pametīs, nodos. Bet ar tevi ir droši. Ar tevi viss ir skaidrs. Un visu to mīlestību, kas viņā ir un, kas ir domāta vīrietim, viņa atdod tev.
— Jā, es nejūtu matišķo atbalstu. Drīzāk viņa mani zāģē, kā sievas anekdotēs zāģē savus vīrus. Viņa ir greizsirdīga uz citiem cilvēkiem manis dēļ, īpaši uz vīriešiem.
— Viņa baidās pazaudēt savu mīļoto cilvēku. Viena lieta ir atdot pie vīra savu meitu, tad tev ir iespēja iegūt vēl dēlu un mazbērnus. Cita lieta, atdot to, ko mīli. Tad tu paliec viena – es pabeidzu domu.
Maša klusēja.
— Un ko man tagad darīt? Ja es aiziešu no viņas, viņa atkal sāks slimot. Un es atkal jutīšos vainīga. Kāda gan tur personīgā laime?
— Sākumā pamēģini savā sirdī atlikt visu savās vietās. Viņa ir tava mamma. tu esi viņas meita. tu neesi viņas vīrietis. Tas skan dīvaini un galvā lien dažādas nepatīkamas analoģijas. Taču saruna ir tikai par enerģētiku, saproti?
Ir mīlestība pret vecākiem – mums ir vajadzīgi blakus tādi cilvēki, vecāki par mums. Ir mīlestība pret bērniem – pret jaunākiem par mums cilvekiem, un tā arī ir jārealizē. Ir mīlestība pret draugiem un arī bez tās laime nebūs pilnīga. Un ir partnera mīlestība, kas domāta tikai vienam cilvēkam, tavam mīļotajam. Un tad, kad blakus tāda cilvēka nav, tas nenozīmē, ka šīs mīlestības nav. Tā vienalga ir un gaida savu objektu, kuram to uzticēt. Tā meitenes, kuram pagaidām nav savu bērnu mīļo citu bērnus, mazus sunīšus un kaķīšus, piemēram.
Pārbaro ar to mīlestību, kas bērnam vispār nav vajadzīga. Bērnam ir vajadzīga vecāku mīlestība, bet tā vieta paliek tukša. toties otrā vietā tās ir pārpārēm, pie kam – ne tā, kas vajadzīga. Bet tev pašai ir vajadzība atbrīvot vietu no visa tā, lai ielaistu sava dzīvē partneri, un vēl jāpiepildās ar to mīlestību, kura tev bija jāsaņem patiesībā.
Tas ir tāpat, it kā tu mācītos skolā, un tev matemātikas vietā pasniegtu bioloģiju. taču eksāmens tev jāliek matemātikā! Un tev vispirms jāizmet no galvas visu, kas attiecas uz bioloģiju, un no jauna jāmācās matemātika. un pēc tam atkal no jauna jāmācās bioloģija.
Tas viss nenotiek aiz ļauna prāta. Mammu var saprast. Viņas dzīvē bija nodevība, un viņa centās no visa spēka, cik vien varēja. Viņa vienkārši nesaprata, kas notiek. Tagad tu zini un saproti.
Mēs ar Mašu runājām pāris gadus vēlāk, un viņa stāstīja, cik briesmīgi bija, kad viņa aizgāja no mammas. kaut arī – ne uzreiz. Bija briesmīgs skandāls, histērija, boikots, nakts zvani “es mirstu”. Taču Maša to izturēja. Neatgriezās. Un dīvainā kārtā viņai uzradās kavalieris.
— Un, iedomājies, kārtējo reizi, kad mamma piezvanīja un sāka teikt, ka es esmu nepateicīga, ka viņa man atdevusi savus labākos gadus u.t.t., es viņai pateicu: “Mammu, es neesmu tavs vīrietis! Tu esi mana mamma! Tas ir normāli, ka bērni izaug un grib dzīvot savu dzīvi!” – un viņa pēkšņi apklusa. Nolika klausuli. Mēnesi man nezvanīja un uz maniem zvaniem neatbildēja. Es jautāju kaimiņienei, vai viss ir kartībā, vai viņa vesela.
— Un pēc tam? – man kļuva ļoti interesanti, ar ko tas viss beidzās.
— Pēc tam es viņu apsveicu dzimšanas dienā, kā vienmēŗ. Viņa auksti pieņēma ziedus un dāvanu, kaut gan es jau īpaši arī necerēju uz kādu laipnību. Es viņu iepazīstinaju ar savu draugu, pat negaidot nekādu svētību. Vienkārši nostādīju fakta priekšā. Viņa sakniebtām lūpām klusēja. Pēc tam bija mūsu kāzas – es nezinu, kā mamma to izturēja, skats viņai bija kā bērēs. Es nevairījos no viņas un katru reizi sev atkārtoju: “viņa ir mana mamma, es – viņas meita” – kā tu arī teici. Pēc tam man piedzima dēls, un kaut kas notika. Viņa sāka atkust. Tur mazdelu rokās un staro….
— Vai viņas dzīvē paradījas vīrietis?
— Jā, viņu aplido profesors no kaimiņu mājas, nes ziedus, Viņa gan degunu rauc, tomēr var redzēt, ka viņš viņai jau sāk patikt. Nesen viņš viņai tapetes mājas pārlīmēja, paris reižu veda uz vasarnīcu. Foršs vīrietis. Dod, Dievs, lai viņiem viss izdotos.
— Maša, tu esi malacis, — es viņai teicu un saku arī tagad. Tu patiešam esi malacis. tev taču izdevās!
Autors: Olga Vaļajeva, fragments no grāmatas «Исцеление женской души».
Tulkoja: Ginta FS