Tas ir tik vienkārši – piebremzēt
un palaist kājāmgājēju. Tad viņa mētelis un jūsu sirdsapziņa paliks tīra.
Tas ir tik vienkārši, pateikt bērnam, kurš saplēsis eglīšu rotājumu – “nekas, mazais, tas uz laimi”, un nevis bļaut uz viņu pusstundu tā, it kā viņš būtu saplēsis nevis mantiņu bet jūsu sirdi.
Tas ir tik vienkārši. Bet tik svarīgi.
Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “sveika, mammīt, kā tev klājas?”, bet nevis zvanīt tikai tad, kad kaut kas vajadzīgs.
Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes aplaudēt kājās stāvot. Jums kājas nenokritīs, nebaidieties!
Bet aktieriem būs patīkami. Jūsu aplausi ir viņu galvenā balva, viņu “maizīte”. Citas viņiem nav.
Tas ir tik vienkārši, paturēt savu viedokli pie sevis, , ja facebook neesat ar kādu vienisprātis. Bet enerģiju, kas kā ūdens nolīst pār negatīvo komentāru, veltīt kā jauna radīšanai.
Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Pateikt “paldies” par to, ja kāds iedevis jums vietu transportā, ātri atbildējis uz vēstuli, piekritis ar jums papusdienot. Jo, ja godīgi, neviens neko jums nav parādā.
Ne vecāki, ne jūsu bērni, ne kolēģi, ne durvju sargs, kuram sašutušā balsī stāstāt, ka devītajā stāvā kāds regulāri ļoti skaļi klausās mūziku.
Tas ir tik vienkārši – pateikt “nē” visam, kas jums nav tuvs. Cilvēkiem, kas dara jums pāri – nē.
Cilvēkiem, kam nav tuvas jūsu vērtības – nē. Garlaicīgām grāmatām – nē. Taksistam – rupeklim – nē, izsauciet citu taksi, cieniet sevi.
“Nē” visam, kas jūs sagrauj. “Jā” visam, kas dara jūs laimīgus.
Tas ir tik vienkārši, nosūtīt īsziņu ar “es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla.
Jo jums ir paveicies, jums ir kāds, kam tādu uzrakstīt.
Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Aizgulēties. Aizmigt kinoteātrī.
Uzvilkt visskaistāko kleitu vispelēcīgākajā dienā. No svētku šķīvjiem ēst brokastu omleti un griķu biezputru.
– Mammu, – kādā vēlā vakarā mani uzrunāja bērni. – Mēs sapņojam kādu nakti visi kopā gulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka ne šovakar, jo priekšā ir pirmdiena un Annai ir iesnas, un skaidrs, ka tā ir traka ideja, bet mums to ļoti gribās, mīļo mammīt, ņem to vērā.
– Lieliska ideja, – es atbildēju. – Kāpēc gan nedarīt to tūlīt. Jo tas taču ir tik vienkārši.
No mazām lietām – no jūsu “paldies”, “lūdzu”, “nekas traks”, “es tevi mīlu”, “noskūpsti mani”, “priecājos tevi redzēt”, “darīsim to tagad” – veidojas liela un pavisam īsta laime.