Jebkurai laulībai ir savi kritumi un cēlumi, neskatoties uz visu būs grūti laiki. Cilvēki mainās. Apstākļi mainās. Emocijas mainās.
Es uzaugu vidusmēra ģimenē. Maniem vecākiem, kuri ir precējušies nu jau vairāk kā 30 gadus, ir bijuši strīdi un nesaprašanās periodi. Bet viņu laulībā nekad nebija bijuši sānsoļi. Es varu tikai iztēloties, cik grūti bērniem ir augt tādās ģimenēs, kurās krāpj. Tāpēc es biju asarās lasot šo anonīmo vēstuli. 22 gadus veca sieviete uzrakstīja to savai mammai, kura krāpa viņas tēti kopš meitai bija 12 gadi. Sieviete atklāja kā tas ir ietekmējis viņas dzīvi.
“Es redzēju kā tu spilgtāk uzkrāsojies, kad VIŅŠ nāca uz mūsu mājām. Es redzēju izaicinošos skatienus dārzā un atceros pirmo reizi, kad atvedi VIŅU mājās, kamēr tētis bija prom. VIŅŠ sēdēja kā sālsstabs pie mūsu pusdienu galda, un zināju, ka pārējie ir pārāk jauni, lai saprastu, bet tavā prātā tā bija testēšana. Vai VIŅŠ var aizstāt tavu vīru ar kuru biji precējusies jau 15 gadus?
Es biju atjautīga divpadsmitgadniece. Starp citu, viena no labākajām savā klasē. Bet tu domāji, ka esmu tik naiva un uzskatīšu, ka viņš ir tikai draugs.
Un tu nekad neuzzināsi. Tu nekad neuzzināsi, cik traumējoši bērnam ir naktīs dzirdēt tēva vaimanas. Atrast tēta vēstules, kurās viņš lūdzās, lai tu paliec. Mans tētis vienmēr bija, ir un būs mans varonis. Bet redzēt viņu tik salauztu… Redzēt kā viņš pāris mēnešos noveco par 10 gadiem… Es nekad viņu vairs neredzēšu tādu, kā agrāk.
Un arī tevi es tagad redzu citā gaismā. Tavā vecajā rokassomiņā es atradu pierakstus – iespējamos scenārijus, kas notiktu dēļ tavas afēras. Tur bija mūsu dzīves: tava, trīs bērnu un tēta. Tur bija jautājumi, bultas, plusi un mīnusi. Vai tu mūs pamestu ar tēti? Vai tu mūs ņemtu līdzi? Nekas manā 22 gadus garajā mūžā mani nav sāpinājis tik ļoti kā tas papīra gabals. Es biju tikai bagāža, kas jānoorganizē ceļā uz tavu jauno dzīvi.
Un kaut kādā veidā šis ceļš nekur neaizveda. Es nezinu vai tās bija tēta vēstules, vai arī tu apjauti, ka tavas diagrammas un tabulas, tavi resursi, gatavošanās un organizēšana neaizveda tevi pie lolotās romantikas, kuru biji gatava iemainīt pret tādu fundamentu kā ģimene. Ir pagājuši desmit gadi un jūs ar tēti joprojām esiet kopā un, atklāti sakot, man šķiet, ka esat laimīgi, ja rūpīgi visu izsveru.
Joprojām reizi pa reizei tu ieturi maltītes ar VIŅU. Ar vīrieti, kura dēļ mūs gandrīz pameti. Sarunās var nojaust, ka tētis tev atkal pilnībā uzticas, un man šķiet, ka es arī, bet ievainojums līdz galam nav sadzijis.
Pieaugot es arvien vairāk saprotu, kāpēc tā rīkojies. Es tevi pazīstu un, diemžēl, jāsaka, ka esmu tieši tāda pati. Savās attiecībās esmu tikpat destruktīva un tas ir tikai dēļ tā, ka mana galvā ir romantizēta bilde kā visam jānotiek. Dažreiz man šķiet, ka abas par daudz esam pārlasījušās Džeinu Ostinu. Es arī nevaru paciest konsekvenci un stabilitāti. Es alkstu traģēdijas, drāmas, piesātinātu romantiku un dziļas sirdssāpes.
Es ceru, ka es no tā izaugšu.”