Vienalga, pat vienam nesanāk. Ak, Dievs, ko darīt? Aizņemties? Jau tā daudziem ir parādā. Ar to, ko viņa piepelnīja grīdas mazgādama, pusi no parāda izdevās atmaksāt. Mamma gaida, – Vera iztēlojās savu mammu – pavisam vāju, kā viņa centās Veru mierināt un sāka raudāt jau gandrīz balsī.
-Meitenīt, jums kas noticis? Kāpēc jūs raudat? Veras rokai pieskarās vīrietis ar bārdiņu, garā lietusmētelī. Viņam līdzās stāvēja paveca sieviete. Un te Vera salūza. Viņa izstāstīja visu – par mammu, par granātāboliem.
Viņa lūdza, lai nopērk viņai kaut vienu, viņa naudu pēc tam noteikti atdos. Svešinieks nopirka trīs granātābolus. Tad teica: „Braucam, apskatīsim jūsu mammu, kas ar viņu ir. Un tad izlemsim!”
-Kāpēc jums viņa jāapskata? Kas jūs esat? – pajautāja Vera.
-Es esmu ārsts, – vienkārši atbildēja svešinieks. Tas bija Dieva dots ārsts. Viņš bija atbraucis no lielpilsētas apraudzīt savu mammu un pie kioska nejauši sastapis Veru. Vai tie bija eņģeļi, kas viņus saveda kopā? Un Veras mamma Ļuba ( tulk. Mīlestība) kautrīgi noraudzījās uz viesiem, kamēr ārsts viņu apskatīja un kādam zvanīja pa telefonu.
Bet viņa mamma mierināja slimo sievieti:
– Nepārdzīvojiet. Mans dēls tik daudzus cilvēkus ir izglābis! Viņš ir ļoti labs ārsts. Palīdzēs jums noteikti! Cerība (tulk. Nadežda) ir. Starp citu, tāds ir mans vārds! Nu lūk, man līdzās ir Ticība, Cerība un Mīlestība (Vera, Nadežda, Ļubov). Tātad viss būs labi.
– Jūs ēdiet granātābolus! Drīz mašīna piebrauks. Jums jābrauc uz slimnīcu. Pats personīgi jūs uzmanīšu, jau pēc mēneša skriet varēsiet, – smaidīja ārsts. Viņam bija taisnība. Pareizi izvēlēta ārstēšana, izmeklējumi un labs specialists darīja savu. Veras mamma atlaba, it kā nemaz nebūtu slimojusi. Viņa nerimstas lūgt Dievu un pateikties viņam par to, ka tas sūtījis meitai tikšanos ar šo ārstu. Bet Vera drīz vien atrada labu darbu.
Viss nokārtojās. Ar saviem labdariem viņas sazvanās. Meitene cer, ka reiz viņi atkal satiksies. Starp citu, granātābolus viņa tagad pērk ar smaidu, un atceras to liktenīgo tikšanos pie kioska.