Ar emocionālu uzrunu sabiedrībai klajā nācis mūziķis Kārlis Kazāks.
Sociālajā tīklā Facebook Kazāks raksta:
“Jā, ir sakrājies.
Tas pazemojumu un naida vilnis, kas gāžas sociālajos tīklos pēdējā laikā, tam ir iemesls.
Tie esam mēs paši.
Īpaši piedomāju par kaimiņpartijas cilvēku zākāšanu (protams, ka tā notiek visos virzienos).
Un pazemotāji ir pat man tuvi draugi.
Kur mēs visi bijām 25 gadus? Kur ir inteliģences asais prāts, skaidrās domas, bez pašlabuma darbi- kaut vai savās profesionālajās un sabiedriskajās organizācijās?
Kur ir kultūras cilvēku spēja atteikties no ātro kredītu un azartspēļu sponsoru naudas, kur spēja skatīties sabiedrībai acīs?
Kur ir zinātnieku attieksme un viedokļi, nedomājot par nākotnes finansējumu?
Nobijušies mēs esam. No tā, ka esam tādi paši kā ikviens. Ka nav nekā, kas piešķir īpašu statusu. Neviens nav izredzētais.
Apkārt ir tik daudz talantīgi, strādīgi, vērtīgi cilvēki, bet tik maz to, kuri godprātīgi dotu daļu no sevis sabiedrībai.
Nauda pirms darbiem, ordeņi pirms cieņas.
Un tad mēs iedomājamies esam Lidijas Doroņinas turpinājums.
Tā nenotiek.
Sabiedrība var augt tikai kopā. Tikai uzņemoties atbildību.
Labā ziņa, ka cilvēks drīkst mainīties. Varbūt ir vērts?
Es nevēlēšu ne par vienu no šajā Saeimā esošajām partijām un kaimiņpartiju, tostarp. Nevēlēšu savu balsi Strīķes karaspēkam. Nekas daudz jau man neatliek.
Jā, pats esmu Par dibinātājs, bet doties vēlēšanu sarakstos esmu atteicies. Ne šoreiz. Par maz manis. Par maz manis partijas attīstības procesā.
Ko es gribēju pateikt?
Paskatāmies viens uz otru, arī uz citādi domājošajiem. Mēs esam vienā laivā. Skaistā un vērtīgā laivā. Un kopā mums tā laiva jālieto pašiem un jānodod bērniem. Paņemam viens no otra labākās idejas. Vienojamies par svarīgākajām lietām. Nemēram visu ar pašlabuma olekti.”