Aņuta nekādi nespēj nobriest otrajai grūtniecībai. It kā gribās, it kā vajag. Vīrs šo piecu gadu laikā ir sevi pierādījis kā cilvēku, uz kuru var paļauties un no viņa dzemdēt, kā viņa uzskata, principā var. Taču mulsina citi momenti.
Un kura no jums ir dzemdējusi otro bērnu? ( un varbūt pat trešo un ceturto….) plānojāt speciāli vai nē? Aņai viss interesē. Varbūt jūs uzskatiet, ka ar vienu pilnīgi pietiek? Ja varonei interesē arī mans viedoklis, tad es cieši esmu izlēmusi – audzināt tikai vienu dēlu un vairāk nedzemdēt. Iemesli tam ir vairāki: neveiksmīgas pirmās laulības un sajūta, ka netikšu galā, finansiālā puse…katra sieviete ir tiesīga rīkoties tā kā pati uzskata par pareizu. Es pat domāju, ka nevajag dzemdēt speciāli vīrietim, ja viņš, protams nav “zelta”, kaut arī nekad ne par vienu nevari būt droša. Ja sieviete šaubās, vai grib bērnu – labāk nē. Bet tagad izlasiet viņas stāstu un pastāstiet, cik bērnu ir jūsu ģimenē?
Citēju:
“visi mani radinieki un tuvinieki jau sākuši apnikt ar vienu un to pašu jautājumu: ”Un kad tad gaidīt otro?” Un es sāku domāt, vai es gribu otro bērnu? Uz doto momentu atbilde ir “Nē!” Taču vīrs lūdz padomāt. Mana meitiņa ir ļoti gaidīts bērns. Es viņu gaidīju piecus gadus, iznēsāju. Es vienkārši nevaru iedomāties, kā ir nepiederēt sev vispār! Bezgalīgais vāveres ritenis: sekcijas, pulciņi, skolas, dārziņi, sadzīve un viss kas ar to saistīts! Nē, jūs nepadomājiet, ka esmu slinka. Es strādāju, mājās gatavoju/uzkopju. Taču kad es iedomājos, ka man ir otrs bērns, mani vienkārši pārņem panika!
Manai mammai bija trīs bērni un man liekas, ka izaudzināt trīs – tas vienkārši ir varoņdarbs. Vīrs saka, ka divi esot tīrais nieks, cilvēki viegli tiek galā. Un kā domājiet jūs? Sevišķi interesē jūsu personīgā pieredze. Es pagaidām nevaru iedomāties sevi kā divu bērnu māti, vēl jo vairāk daudzbērnu māti. Laikam katram mums dzīvē ir sava misija. Pastāstiet, kā jūs izlēmāt par otro bērnu. Meitenes, kurām ir viens bērniņš, vai jums gribās otro? ”