16. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu tādēļ, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “ Esmu mīlēts, jo es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr “Es mīlu tevi tādēļ, ka Tu man esi vajadzīgs!”, taču nobriedusi mīlestība spriež “Tu man esi vajadzīgs tādēļ, ka es tevi mīlu”.
17. Pašaizliedzīga apsēstība vienam ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai tas, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
18. Ja cilvēks izjūt mīlestību pēc valdīšanas pār otru principa, tas nozīmē, ka viņš cenšas atņemt savas mīlestības objektam mīlestību brīvumu un kontrolēt to. Šāda mīlestība nedāvā dzīvību, bet nospiež, nomāc, nogalina, nožņaudz utt.
19. Vairums cilvēku domā, ka mīlestība ir atkarīga no objekta, nevis no paša spējas mīlēt. Viņi pat ir pārliecināti, ka, ja jau reiz viņi nevienu nemīl, izņemot “mīļoto” cilvēku, tas pierāda viņu mīlestības spēku. Tie ir maldi – fokusēties uz objektu. Tas ir līdzīgi, kā cilvēka sajūtas, kad viņš vēlas gleznot. Tā vietā, lai mācītos gleznot, viņš apgalvo, ka viņam ir vienkārši jāatrod cienīgs objekts, un, kad tas notiks, viņš lieliski gleznos, pie tam, tas notiks pats par sevi. Taču, ja es patiešām mīlu kādu cilvēku, es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, es mīlu dzīvi. Ja es kādam spēju pateikt “Es tevi mīlu”, tad man ir jābūt spējīgam pateikt “es mīlu tevī visu”, “pateicoties tev, es mīlu visu pasauli, es mīlu tevī pašu sevi”.
20. Bērna raksturs ir bērna vecāku rakstura kopija. Viņš attīstās, kā atbilde uz viņu raksturu.
21. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl arī sevi; ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nav spējīgs mīlēt vispār.
22. Ir pieņemts uzskatīt, ka iemīlēšanās jau ir mīlestības virsotne, kaut arī tajā pašā laikā tas ir tikai sākums, un tikai mīlestības atrašanas iespējamība. Pieņemts uzskatīt, ka tas ir noslēpumainas vilkmes vienam pret otru, vai notikuma, kas notiek pats par sevi, rezultāts. Jā, vientulība un seksuālās vēlmes padara iemīlēšanos par vieglu lietu, bet šeit nav nekā noslēpumaina, taču tā ir tā pati veiksme, kas tikpat ātri aiziet, kā atnākusi. Par nejauši mīlētiem nekļūst; Tava paša spēja mīlēt rada mīlestību, kā arī ieinteresētība padara cilvēku interesantu.
23. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
24. Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
25. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība”, es saprotu ne tikai ļaunus cilvēkus; no viņu sabiedrības ir jāizvairās tādēļ, ka viņu ietekme ir graujoša un mokoša. Es domāju arī “zombiju” sabiedrību, kuru dvēsele ir mirusi, kaut arī ķermenis ir dzīvs; cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nerunā, bet pļāpā; nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
26. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, nevis jāzaudē sevi viņā.
27. Ja lietas spētu runāt, tad uz jautājumu “kas tu esi?”, rakstāmmašīna atbildētu “es esmu rakstāmmašīna”, automašīna teiktu “es esmu automašīna”, vai konkrētāk “es esmu fords” vai “kadiljaks”. Ja jūs jautājiet cilvēkam, viņš atbild “es esmu ražotājs”, “es esmu kalpotājs”, “es esmu ārsts”, vai arī “es esmu precēts cilvēks”, vai arī “es esmu divu bērnu tēvs”, un viņa atbilde nozīmēs to pašu, ko nozīmētu runājošas lietas atbilde.
28. Ja citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību- tad kas par to? Viņu vēlēšanās, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē būt “asociālam” vai “neracionālam” viņu acīs, tad lai tā būtu! Visvairāk par visu viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
29. Mūsu morālā problēma – cilvēku vienaldzība pašiem pret sevi.
30. Cilvēks ir pats savas dzīves centrs un savas dzīves jēga. Savas personības attīstība, sava iekšējā potenciāla realizācija ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, vai it kā augstākiem mērķiem.
Avots: garavasara.com