Lūgšana nav veids, kā „piespiest” Dievu izpildīt mūsu gribu. Kristietim jāpatur prātā, ka laba lūgšana pirmām kārtām izmaina viņu pašu. Arī harismātiskas aizlūgšanas dalībniekiem būtu jāizturas pret notiekošo piesardzīgi un ar veselo saprātu, intervijā skaidro dogmatiskas teoloģijas doktors pr. Gregors Stšelčiks (Grzegorz Strzelczyk): Kristietība nesniedz vieglus risinājumus. Tā sludina, ka nepastāv neviens veids, kā kontrolēt realitāti. Mēs ticam – un šī ir mūsu reliģijas fundamentālā pārliecība – ka brīvības Dievs ļāvis mums pašiem par sevi lemt. Vienlaikus arī Viņš neļauj ar Sevi manipulēt.
Lūdzoties par veselību, mēs lūdzam, taču nezinām, vai lūgums tiks uzklausīts. Nav neviena rituāla, kura atkārtošana var nodrošināt „efektivitāti”. Tomēr mēs pēc tā ilgojamies, to prasa mūsu primitīvā reliģiozitāte. Tāpat mēs vēlētos, lai kāda rituāla rezultātā mēs tiktu pilnībā atbrīvoti no ļaunuma. Tad mums vairs nebūtu jāatgriežas. Mums nepatīk, ka katram ir jāsaņemas un ar sevi jāstrādā.
Pārmērīgā aizrautība ar eksorciskiem, atbrīvošanas lūgšanām, cīņu ar ļaunuma spēkiem liek aizmirst, ka es pats esmu atbildīgs par izdarīto ļaunumu, ka man pašam jāatgriežas, jāizsūdz savi grēki un jācenšas vairs tos neatkārtot. Ne jau sātans izdara grēku, viņš var tikai kārdināt. Kārdinājumi ir daļa no mūsu eksistences, pat Jēzus tos piedzīvojis. Tomēr es pats esmu atbildīgs par savām izvēlēm. Pakļaušanās vai nepakļaušanās kārdinājumam nav Ļaunā ziņā. Tas saistīts ar manu brīvību, manu atbildību un manu atgriešanos, nevis izvēlēto rituālu.
Kā tad būtu jāsaprot lūgšana dziedināšanas nodomā?
Tajā mēs lūdzam dziedināt mūsos pagātnes notikumu sekas. Piemēram, es atklāju, ka esmu nedrošs, jo kādreiz mans vecāks mani publiski pazemojis. Tātad, es lūdzu, lai spēju piedot vecākiem un, lai šīs piedošanas iespaidā spēju atvērties. Man ir reāla problēma un es vēlētos, lai Dievs man palīdz ar to tikt galā. Es neuzskatu, ka pēc attiecīgas lūgšanas viss būs labi, tomēr manī iesāksies piedošanas process.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!