Cilvēka prāts ir īpašumtiesisks. Tieksme uz īpašumtiesībām ir dziļi iesakņojusies, un tas ir bijis cilvēces izaugsmes lielākais kavēklis. Kad mīlestība ir īpašumtiesiska, tā kļūst izslēdzoša. Tad prāts domā: „šī sieviete ir mana un tikai mana, viņa nedrīkst sieties ne ar vienu citu, viņa nedrīkst sadoties rokās ne ar vienu citu, viņa nevar ieskatīties acīs nevienam citam!” Kādas blēņas! Kādēļ gan? Kas es esmu, lai man piederētu? Un kā gan mīlestība var būt īpašumtiesiska?
Mīlestība vienmēr ir iekļaujoša, tā nevar būt izslēdzoša. Ja es mīlu sievieti, es būšu priecīgs redzēt viņu laimīgu tūkstoš un vienā veidā ar tūkstoš un vienu cilvēku. Es gribētu, lai viņa ir laimīga. Tas būtu mans prieks. Ja viņa ir laimīga, dejotu ar kādu, man nevajadzētu justies greizsirdīgam. Es viņu mīlu – kā gan es varētu būt greizsirdīgs? Man vajadzētu justies saviļņotam par to, ka viņa ir laimīga. Bet, ja tu sāksi uzskatīt, ka tev uz viņu kā uz savu sievu ir īpašumtiesības, tu nespēsi to pieļaut. Tu sāksi viņu kropļot. Savukārt sieva tava atriebjoties sāks tevi izmantot. Jūs kļūsiet viens otram iznīcinoši.
Mīlestība ir visvarenākā radošā enerģija, taču līdz šim tā ir bijusi nelaime, vislielākā nelaime. Cilvēki nav tikuši nogalināti naida dēļ – cilvēki ir tikuši nogalināti mīlestības dēļ. Dzīve ir kļuvusi tik rūgta nevis dusmu, bet gan mīlestības dēļ.