Danielam, kā jau vairumam septiņgadīgu zēnu, patīk rotaļāties ar spēļu mašīnītēm, plunčāties ūdenī, spēlēt mūzikas instrumentus un dejot. Un dzīvnieki… Kā puikam patīk dzīvnieki! Viņš sapņo par četrkājainu draugu arī paša mājās, taču tas šobrīd nav iespējams. Viņš ļoti mīl savu ģimeni un izpauž savas emocijas. Viņš ir apņēmības pilns mācīties un iet uz priekšu.
“Daniels ir smaidīgs, mīļš un gudrs bērns. Protams, ir arī savi niķi un stiķi, kā jau ikvienam. Viņš ir mans cīnītājs, kas cīnās par savu vietu, šajā dzīvē,” tā Danielu raksturo viņa mamma Sintija.
Cīņa pret ārstu prognozēm
Puikam piedzimstot, ārsti viņu novērtēja kā pilnīgi veselu bērnu. Par spīti mammas Sintijas iebildumiem, ka bērna elpošana nav vienmērīga un krūškurvis nav pareizi izveidojies, ārsti problēmas nesaskatīja. Kad Sintija ar mazuli pārbrauca mājās, bērnam radās problēmas ar elpošanu, viņš neēda, neattīstījās, kā mazulim būtu jāattīstās. Tā sākās neskaitāmi bērnu izmeklējumi Rīgā.
Tiesa, vēlāk Danielam tika atklāts 13. hromosomas garā pleca intersticiāla delēcija, kas sev līdzi velk vēl ķēdi dažādas citas diagnozes un problēmas. ” Daniela gadījumā šī diagnoze ir radusies mutācijas ceļā, nevis iedzimta. Tas ir tā, it kā spēlētu krievu ruleti – ar to saslimt varēja jebkurš. Bet šai diagnozei klāt nāk ļoti daudz citu veselības problēmu,” stāsta mamma Sintija.
Viņi nogājuši ļoti garu un grūtu ceļu, cīnoties panākuši, ka Daniels spēj darīt lietas, kuras ārsti teica, ka visticamāk nespēs nekad. “Es esmu laimīga, ka ar savu neatlaidību esmu panākusi daudz. Ārsti teica, ka viņš iespējams nestaigās. Esmu laimīga, viņš var staigāt, skriet. Protams, ar nestabilitāti, ar nenostiprinātu muskuļu tonusu, saišu vājumu, bet trenējamies un ejam uz priekšu.” priecājas mamma:
“Sākums bija ļoti grūts. Tagad, kad jau zinu, kas darāms, ir vieglāk.”
Danielam sākotnēji bijušas arī dzirdes problēmas, jo aizdeguna mandeles spiedušas uz dzirdes nervu. “Pēc operācijas viņš sāka dzirdēt, bet nerunāja. Ārsts pieļauj domu, ka tā šobrīd ir kāda emocionāla trauma, kurai viņš nespēj tikt pāri, taču prognozes ir pozitīvas – viņš runās.”
Zēna mamma dēlu ved uz dažādiem treniņiem un terapijām – pie logopēda, mikrologopēda, ergoterapeita, masiera, fizioterapeita, uz mūzikas, zirgu, suņu, smilšu terapijām, bio dejām.
Lūgt palīdzību nav viegli
Jau vairākus gadus ārsti uzskata, ka Danielam nepieciešama delfīnu terapija, kas prasa finansiālus līdzekļus, kādu Daniela ģimenei nav, tādēļ Sintija ir uzsākusi līdzekļu vākšanas akciju.
“Ārsti saka, ka pastāv 90% iespēja, ka terapija viņam palīdzētu. Viņi prognozē, ka uzlabojumi būtu redzami jau pēc pirmās apmeklēšanas reizes, taču uz rehabilitācijas kursiem Baltkrievijā būtu vēlams doties trīsreiz, jo lielākie uzlabojumi bērniem parādoties tieši pēc trešās reizes. Aptuvenās terapijas kopējās izmaksas ir ap 9000 eiro.”
Tiesa, Sintija līdzekļus vāc savā privātajā kontā, kuru atvērusi tieši saziedotajai naudai, lai ar konta izrakstiem varētu parādīt, kur līdzekļi izmantoti. Arī portālam Sintija sagatavojusi bankas kontu izrakstus un Daniela slimību vēsturi, kas sastāda ļoti biezu mapi. “Protams, šajā laikā cilvēkiem bieži zūd ticība, vai viss ir patiess un kāds nemēģina naudu izkrāpt. Tieši tādēļ esmu gatava ikvienam atbildēt un parādīt, kam naudu izlietojam. Zinu, daudzi tagad uz mani skatās citādi, bet lūgt palīdzību ir ļoti grūti un es to daru tikai tādēļ, lai bērnam uzlabotu dzīvi,” caur asarām stāsta Sintija: “Jebkura mamma darīs visu, lai viņas bērns būtu laimīgs un vesels.”
Sākotnēji Sintija vēlējās līdzekļus vākt caur labdarības organizāciju “ziedot.lv”, taču tā kā tur rindas ir garas un procesi notiek lēni, vairums apkārtējo ieteicis līdzekļus vākt pašas spēkiem.
Ļoti liels atbalsts Sintijai ir viņas ģimene – palīdz ar padomu, emocionāli un pat finansiāli. Viņa, ar brāļa Edgara Trankaļa palīdzību, nesen izveidojusi video par Danielu, lai ziedotājus iepazīstinātu ar zēnu un viņa stāstu.
Sintijai ir arī astoņus gadus veca meitiņa Reičela, kas ikdienā ir ļoti liels palīgs. “Viņa savā uzvedībā ir tik pieaugusi, kas patiesībā man ir ļoti žēl, jo viņai būtu jāizbauda bērnība vēl vairāk. Tāpēc es mudinu viņu iet, skriet spēlēties, jo viņa ir pārāk maza, lai būtu tik atbildīga.
Cik ir iespējams, cenšos bērnus vest uz pasākumiem, dažādām vietām, lai viņi gūst pozitīvus iespaidus, emocijas. Ārsts saka, ka emocijas un dzīves pieredze Danielam ir ļoti svarīga, lai viņš varētu sevi pilnveidot un izveidot dzīvi.”
Pagājušajā gadā Daniels pabeidzis bērnu dārzu un šogad apmeklē skolu. “Komisija izlēma, ka viņam labāk būtu iet “īpašajā” skoliņā, tādēļ sākumā baidījos, kā būs, jo bērnu dārza audzinātājas bija ļoti pretimnākošas un izpalīdzīgas. Taču arī skolā viss ir kārtībā. Man jāsaka liels paldies visām skolotājām, kas ar viņu ļoti daudz darbojas.”
Pati Sintija strādā par frizieri. Tiesa, tikai uz nepilnu slodzi, taču viņa atzīst, ka darba devēji vairums vietās pat neizvērtē cilvēka spējas tāpēc vien, ka nevēlas pieņemt darbā slima bērna mammu. Papildu Sintija gatavo rotājumus dažādiem svētkiem, palīdz organizēt un vadīt pasākumus. Kamēr bērni naktī guļ, Sintija strādā, lai ģimenei dotu tik, cik ir viņas spēkos.
Viņa ir pateicīga par katru saņemto centu un ļoti novērtē līdzcilvēku atbalstu.
Kaut arī ģimenei vēl tāls ceļš ejams, Sintija ir apņēmības pilna panākt, ka bērns spēs savu dzīvi kontrolēt pats un par sevi parūpēties. Jo Danielam gribas dzīvot tā, kā vēl nekad!
Avots: liepajniekiem.lv