Šodien mēs dzīvojam aktīvu sociālo pārmaiņu laikā. Sievietes kļūst aizvien neatkarigākas, tolaik vīrieši, gluži otrādi, aizvien vairāk izmēģina sevi mājsaimnieces vai “otrā numura” lomā ģimenes ikdienā. Tas ir normāli? Ir vairāki viedokļi. Neprasme savlaicīgi pieņemt spēles noteikumus. Rezultātā jūk laulības, izšķiras pāri.
Mūsdienu pasaule jau ir pārāk izmainījusies, un mēs nevaram uzvesties tāpat kā agrāk. Sociālās iedomas vairs nedarbojas, tas ir fakts. Vīrietis, kurš saņem vidējo statistisko algu nespēj pabarot sevi, sievu un divus bērnus. Tātad, sievai arī jādod savs ieguldījums kopējā budžetā. Bet kurš tad uzņemsies pavarda lomu? Ja agrāk viss bija saprotams, tad tagad rodas aizvien jauni jautājumi. Uz tiem ir grūti un neērti atbildēt.
Ir vīri, kuri uzreiz skaļ runā un plāta rokas. Ir nenopietnie vai liekēži, kuri neko neienes mājā, bet vismaz neko neprasa no savām sievām. Gan vieni, gan otri sievietei ir īsts izaicinājums. Taču mans gadījums nav tāds, man ir mūsdienīgs, moderns un iedomīgs vīrietis, kurš sevi uzskata gandrīz vai par lielo un vareno. Visai interesants variants. Ar viņu arī es uzzināju, kas ir panīkums.
Es centos aiziet no laulības ne vienu reizi vien. Bet vienmēr atgriezos. Pirmkārt, mums ir kopīgs dēls, kurš mīl savu tētiņu. Otrkārt, mans stāvoklis dzīvokļa jautājumā. Pilsētā esmu sveša, tāpēc īres dzīvoklis ir maksimums, uz ko varu cerēt. Bet naudas šādai greznībai vienkārši nav. Vēl viena es varētu kaut kā mitināties kādā stūrītī, bet ar bērnu tas vienkārši nav iespējams.
Aleksejs vienmēr bija tāds. Vīrietis tikai pēc pases. Nejautājiet, kā es ar viņu apprecējos. Biju jauna, ja vēlaties. Izdarīju kļūdu – lielāko savā mūžā. Sākumā patiešām skatījos caur pirkstiem uz viņa pastāvīgo sīkumainību. Cerēju, ka tā ir “saimnieciskā vīrieša” īpašība, kurš spēs nodrošināt ģimeni jebkurā gadījumā. Kaut kādā mērā tā bija taisnība: viņam ir labs darbs, sakari un perspektīvas. Bet tas ir viņam, nevis man.
Viņam patīk pamosties agrāk par visiem, iet uz vannas istabu un tur ļoti skaļi darboties. Pēc tam ceļos es, lai saņemtu savu tiesu: dvieļi nolikti nepareizi, ūdens skaitītājs nav tajā atzīmē, kurā jābūt, kāpēc zobu pastas tik maz. Un tie nav uzkliedzieni, nē. Klusa, mierīga zāģēšana, kurai es jau esmu iemanījusies nepievērst uzmanību. Pēc tam brokastis, kuru laikā mēs nerunājam ne par ko labu. Brokastu laikā es saņemu norādījumus visai dienai. Es taču nezinu, kā vajag dzīvot. Aleksejs visu zina manā vietā.
Bet tas vēl nav viss. Pats “interesantākais” vēl tikai sekos.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!