Un, kad es skatos uz tā nepilnībām, tās man ir dārgākas un mīļākas par jebkuriem ideāliem no žurnālu vākiem. Un tieši mīlestība pret savu ķermeni ļauj par to rūpēties vairāk.
Es skatos uz savu sirdi. Ja godīgi, bez rozā brillēm un objektīvi, tā nav pati skaistākā. Daudz rētu, nepilnību, daudz kļūdu, daudz sāpju, daudz tumšu pleķu. No malas šķiet, ka tā ne parāk ilgi ir bijusi lietošanā. Taču liktenis tai bijis ne tas vieglākais. Un es domāju: kā, ja to visu būtu iespējams izdzēst? Manu bērnības vientulību, manu nelaimīgtu skolas laiku mīlestību, strīdus ar mīļoto vīru, problēmas, kritienus, zaudējumus, diagnozes, visas situācijas, kad esmu jutusies pamesta, nīsta, visas traumas un aizvainojumus? Kas notiktu, ja varētu savu sirdi noslīpēt, kā parketu – hop – un kā jauna?
Nē! Es to negribētu.
Manas rētas dara mani par mani. Pateicoties tam visam es tagad esmu šeit tieši tada, kāda esmu.
Tas viss palīdz man novērtēt to, kas man šobrīd ir. Tās piepilda mani ar spēku. Sāpes mani iemācīja mīlēt. Sāpes man iemācīja visu. Katra no manām rētām sirdī – tā ir mācību stunda, un tā ir vērtīgāka kā ārējā sirds pievilcība. Lai arī ne ideāla, lai arī dzīves sista, bet tieši tāda tā atveda mani šodienā. Un tieši viņa ar mani ir vienmēr, jebkuros apstākļos.
Apmainīt vienu sisto pret diviem nesistiem? Nē! ne par ko!. Un es patiešām nevēlētos citu dzīvi. Lai arī ideālu.
Kad es biju maziņa, man ļoti daudz ko gribējās pārrakstīt – piedzimt un uzaugt pilnā ģimenē, mīlestībā, ar tēti, brāļiem, māsām, vectētiņiem un vecmāmiņām, gribējās labas draudzenes, gribējās izdarīt visu pareizi, labi – kā pasakās. Jā, tad man ļoti gribējās mainīt savu likteni un savu vecaku likteni – es ilgi ar sirdi nevarēju pieņemt to, kas bija.
Bet šodien es nemainītu savu nevienkāršo vēsturi pret kādu citu. Tas, kas palicis aiz muguras, palīdz man šodien dzīvot savādāk. Mīlēt no visas sirds, es pat teiktu – no visa spēka (dažkārt – pēdējā spēka), nepadoties, ticēt, sapņot un meklēt.
Kur gan es būtu, ja manā ceļā nebūtu bijušas nekādas grūtības un parbaudījumi? Nezinu. Mans ceļš atveda mani šeit, un tā ir pati labākā vieta man. Citas man nevajag.
Es negribu būt kāda cita, citādāka. Man ir pietiekami, ka esmu es pati – tāda, kāda esmu. Tā ir cieņa pret savu ķermeni, piedzīvoto pieredzi un sevi pašu. Es tā to jūtu!
Autors: Olga Vaļajeva