Latvijā joprojām bērniem dzimst bērni, turklāt šī problēma ilgstoši tikusi ignorēta, atstājot gados jaunās meitenes likteņa un nezināšanas varā, aģentūrai LETA par biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdētājas Ivetas Ķelles pausto informēja biedrības pārstāvis Kaspars Līcītis.
Ķelle uzskata, ka, kaut arī pēdējos gadu desmitos labklājības līmenis Latvijā ir būtiski audzis, un informācijas pieejamība ir šķietami visaptveroša, situācijas, ka bērniem dzimst bērni, aizvien nav retums. “Šī problēma mūsu valstī ilgstoši tikusi ignorēta, atstājot gados jaunās meitenes likteņa un nezināšanas varā. Tieši nezināšana un jauniešu zemā pašapziņa ir galvenie iemesli, kas ne vienu vien pusaudzi nolemj jaunās un visbiežāk arī vientuļās māmiņas statusam,” norāda biedrības valdes priekšsēdētāja.
Viņa norādīja, ka, pēc statistikas datiem, ik gadu mātēm, kas jaunākas par 18 gadiem, piedzimst 200-300 mazuļu, tostarp ik gadu vismaz trīs meitenes kļūst par mātēm jau 14 gadu vecumā.
Pēc Ķelles paustā, meitenēm, kuras pāragri kļuvušas par topošām māmiņām, nākas saskarties ar vairākām problēmām. Pirmkārt, dažādu iemeslu dēļ nepilngadīgās mātes bieži nesaņem bērnu tēvu un vecāku atbalstu, tādēļ liela daļa gados jaunu māmiņu ir spiestas audzināt mazuli vienas. Otrkārt, bieži vien grūtniecība aprauj iesāktās izglītības gaitas, tāpēc tikai retā meitene pēc mazuļa piedzimšanas turpina mācības. Treškārt, nepilngadīgām māmiņām nereti nākas saskarties ar sabiedrības nosodījumu un nelabvēlīgu attieksmi, kas smagi iedragā viņu pašapziņu. “Īpaši grūti klājās nepilngadīgajām grūtniecēm no sociālo risku grupām – apzinoties situācijas smagumu, viņas nereti pēc palīdzības vēršas pašvaldību sociālajos dienestos, tostarp lūdzot sociālajiem darbiniekiem pabalstu grūtniecības pārtraukšanai,” piebilda Ķelle.
Viņa skaidroja, ka galvenais iemesls šādām situācijām ir zināšanu trūkums. Diendienā strādājot ar jauniešiem, “Papardes zieds” redz, ka viņiem bieži trūkst gan elementāru zināšanu par cilvēka fizioloģiju, gan par ģimenes plānošanas metodēm. “Diemžēl lūkojoties nākotnē jāsecina, ka šāda tendence saglabāsies, ja vien skolās netiks pievērsta lielāka uzmanība jautājumiem, kas skar zināšanas par jaunieša ķermeni un attiecībām,” uzsver biedrības vadītāja.
Tomēr viņa atzina, ka pēdējos gados, par spīti šķietami viegli pieejamai informācijai, nezināšana nebūt nav gājusi mazumā. Viņa uzskata, ka, cenšoties rūpēties par jaunās paaudzes morālo stāju un pieņemot tā dēvētos “tikumības grozījumus” Izglītības likumā, izdarīts “lāča pakalpojums”, kas iespēju gūt zināšanas jauniešiem samazinājis vēl vairāk. Baidoties no “izrēķināšanās” par Izglītības likuma panta pārkāpšanu, skolotāji izvairās skolā runāt par to, kā pasargāt sevi no pāragras grūtniecības un negribētām seksuālām attiecībām.
Saskaņā ar aptauju datiem, arī vecāki nelabprāt runā ar saviem bērniem par intīmiem jautājumiem, daudz labprātāk viņi tos uztic skolai. “Bet, ja skolās par šīm tēmām nerunā, tad veidojas zināšanu trūkums, kuru internets un sarunas ar vienaudžiem nespēj pietiekami kvalitatīvi kompensēt. Tas vissmagāk skar tās meitenes, kuras nākušas no ģimenēm, kurās vecāki pienācīgi nerūpējas par saviem bērniem. Tie ir bērni, kas nākuši no bērnu namiem, internātskolām, sociālam riskam pakļautām ģimenēm. Šīm meitenēm ir raksturīgs pašapziņas trūkums, un pāragras seksuālās attiecības ir tā sekas. Tādēļ jājautā, vai nebūtu tikai cilvēcīgi, sniegt jauniešiem zināšanas par to, kā sevi pasargāt no pāragras grūtniecības, ja reiz pāragras seksuālas attiecības ir uzsāktas?”
Ķelle uzskata, ka situāciju varētu uzlabot, piemēram, mērķtiecīgi strādājot ar riska ģimenēm, sniedzot zināšanas par to, kā pasargāt sevi no nevēlamas grūtniecības, kā arī padarot pieejamu ģimenes plānošanu. “Tomēr līdz šim lēmumu pieņēmēji devuši priekšroku populistisku saukļu iedzīvināšanai nevis jēgpilnai rīcībai,” piebilda “Papardes zieda” vadītāja, kurai šķiet tikai loģiski, ka, domājot par izglītības sistēmas attīstību un pakāpeniski pārejot uz izglītību, kas skolēnos attīstīta dzīvei 21.gadsimtā svarīgas zināšanas, prasmes un attieksmes, to vidū būtu arī zināšanas par savu ķermeni un veselību. Tās nākotnes cilvēkam ir tikpat svarīgas kā eksaktās vai humanitārās zinātnes, tāpēc traģiski, ka līdz šim mēs šeit Latvijā to vēl neesam sapratuši.
Avots: vesti.lv