Daudzu gadu garumā, strādājot ar cilvēkiem, arī tiem, kuri pārcietuši dziļas ieksējās krīzes, es sapratu, ka vairumam no viņiem ir milzīgas bailes būt atklātiem, būt pa īstam godīgiem – ne tikai ar citiem, bet arī ar sevi. Un šo baiļu pamatā nešaubīgi guļ intuitīva zināšana, kas raksturīga vairumam cilvēku, par to, ka, ja viņi būs absolūti atklāti, godīgi un atvērti, viņiem vairs neizdosies nevienu citu kontrolēt.
Mēs nevaram kontrolēt cilvēku, ar kuru esam bijuši godīgi. Mēs varam kontrolēt tikai tos cilvēkus, kuriem sakām puspatiesību, apgraizītas patiesības versijas.
Kad mēs runājam visu patiesību, tad mūsu «iekšas» pēkšņi izrādās ārpusē. Vairs nav ko slēpt. Vairumam cilvēku tāda atklātības pakāpe izsauc neticamas bailes. Daudzi domā: «Ak, Dievs, ja kāds manī ieskatītos un ieraudzītu to, kas tur notiek, ieraudzītu to, no kā es baidos, par ko neesmu pārliecināts, kam ticu, kā es to patiešām redzu, viņš būtu šausmās!».
Vairums cilvēku aizstāvas. Viņi ļoti daudz ko slēpj aiz aizslēgtām durvīm. Viņi nedzīvo godīgu, atklātu un īstu dzīvi, tāpēc, ka tāda dzīve nozīmētu kontroles zaudēšanu. Protams, kontroles nav jebkurā gadījumā, taču nāktos zaudēt pat kontroles ilūziju.
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/