Par ko tad stāsta mūsu nu jau par pieaugušajiem kļuvušie bērni, kuri, iespējams, nu jau paši kļuvuši par vecākiem? Viņu vēstījums saviem vecākiem parasti ir samērā vienkāršs…
Kad es pati biju tikko izaugusi līdz pusaudža vecumam, redzēju filmu, kuras galvenais varonis rakstīja vēstuli savam nākotnes “es” par to, kāds vecāks pieaugot viņš gribētu kļūt. Viņam šķita, ka tad, kad viņš izaugs, tad, sekojot sava tēva piemēram, viņš pārstās saprast savu bērnu. Es pat neatceros filmas nosaukumu, kā arī to, ar ko šis stāsts beidzās, bet man toreiz ļoti gribējās sev uzrakstīt kaut ko līdzīgu, lai es pēc tam vienmēr varētu atskatīties un atcerēties, kā tas ir – būt pusaudzim. Diemžēl es to tā arī neizdarīju, pusaudža vecums prasīja savu, un tikšanās ar vienaudžiem toreiz šķita daudz svarīgākas par refleksiju saistībā ar savām attiecībām ar vecākiem.
Par ko klusē pieaugušie bērni
Un, lūk, pēc daudziem gadiem, vai nu analizējot savu attiecību ar vecākiem vēsturi, vai arī, uzklausot savus klientus, es nonāku pie secinājuma, ka atskatoties atpakaļ, mēs no saviem vecākiem vēlētos pavisam vienkāršas lietas.
Es nekad neesmu redzējusi, ka kāds klients, jau būdams pieaudzis, raudātu par to, ka viņam kaut ko tā arī nenopirka. Vai – ka ģimenē bija maz naudas. Vai – ka vecāki nebija tik kolosāli, lai tos mierīgi varētu iepazīstināt ar saviem draugiem. Es nedzirdēju žēlojamies par to, ka tētis tā arī nekļuva par korporācijas vadītāju, bet mamma nebūt nebija tik skaista kā fotomodele. Vai – ka viņi vai plīsa no lepnuma par to, ka viņu vecākiem tas viss tomēr izdevās. Neviens ne reizi neminēja to, ka viņš zina – mamma viņu mīlēja, jo bērnībā pirka daudz rotaļļietu vai vadāja pa Eiropu.
Par ko tad konsultācijās runā nu jau par pieaugušajiem kļuvušie bērni, kuri, iespējams, nu jau paši kļuvuši par vecākiem? Viņu vēstījumi saviem vecākiem parasti ir samērā vienkārši:
- Pieņem mani tādu, kāds es esmu;
- Nesalīdzini mani ar citiem un sevi;
- Cieni to, ko es daru, pat ja man tas sanāk ne pārāk labi;
- Pavadi ar mani laiku: tas man ir daudz svarīgāk par tavām darba virsstundām vai sterilu tīrību mājās;
- Cieni manu telpu un manas robežas;
- Pievērsiet man uzmanību arī tad, ja jums ir problēmas;
- Neķīvējieties viens ar otru manā klātbūtnē – man var būt bail;
- Cieniet un interesējieties arī par manu viedokli;
- Dzīve nav tikai pastāvīga uzkopšana un mājasdarbu gatavošana;
- Esmu šausmās, kad tu nodari sāpes manam ķermenim;
- Es tevi mīlu un nepārmet man pretējo;
- Nedod man apvainojošas iesaukas, es tās atcerēšos visu dzīvi, utt.
Šo sarakstu varētu turpināt, taču, kā jau no tā noprotams, šeit nav prasību pēc tā, ko tā visiem spēkiem vēlas nodrošināt vecāki: labākais bērnudārzs, labākā skola, labākais tālrunis, labākās drēbes un labākās rotaļlietas. Bērnam, protams, ir patīkami to visu saņemt, bet tas ir sekundāri. Kā mēdz teikt – pašas labākās lietas pasaulē nav lietas.
Un ko tad darīt tiem pieaugušajiem, kuru vecāki viņiem nav iedevuši šo pašu svarīgāko? Pirmkārt, pārstāt to gaidīt no viņiem vai jebkura cita, jo tas ir bezjēdzīgi, un tā vietā to dot pašam sev: cienīt to, ko darāt, sev nepārmetot; cienīt savu telpu un robežas; atcerēties, ka arī jūsu viedoklis ir ļoti svarīgs, vienvārdsakot, kļūt pašam par tādu vecāku, kura kādu iemeslu dēļ jums trūkst.