Pieņemsim, ka manā ģimenē bijušas neskaidri dalītas robežas un uztraukums ceļoja no viena ģimenes locekļa pie otra. Noslēgumā galvenokārt šis uztraukums pa apli nonāca pie bērna. Visbiežāk uztraukums beigu beigās no raksturīga nervu procesa transformējas nemierā. Piemēram, manai mammai bieži darīja pāri, tāpēc viņa sadusmojās, jutās nevērtīga un slikta, Viņa nespēja tikt galā ar šīm dusmām, kas projicējas uz bērnu.
Vai arī, piemēram, mamma tiešā veidā uz bērnu nedusmojas, bet gan briesmīgi uztraucas, ja meita tumsā staigā pa ielām, slikti mācās utt. Mammas trauksme, bailes un dusmas pārņem mani. Tā kā bērns ar tik spēcīgāk jūtām nespēj tikt galā, tad sāk īpatnēji uzvesties vai slimot.
Īsāk sakot, pie mums, pieaugušajiem, nonāk mazi cilvēciņi, kuri neprot regulēt savu uzbudinājuma līmeni. Pirmkārt, viņš neizprot no kurienes šis uzbudinājums nāk un kādu lomu tas ieņem. Otrkārt, viņš visdrīzāk neredz labu piemēru tam, kā cits pieaugušais ar šo uzbudinājumu tiek galā konstruktīvā veidā. Bērna pieredzē šāds uzbudinājums nekavējoties ir kaut kur “jāsūta” un bieži tas notiek ar psihopātiskas uzvedības palīdzību vai arī car miesiskiem simptomiem.
Piemēram, es iemācījos sazināties caur miesas simptomiem ar kuriem es cenšos pateikt, ka kaut kas nav kārtībā un man nepieciešama palīdzība. Visbiežāk man nepieciešams kāds, kuram “aizsūtīt” lielo uzbudinājumu. Tā bērni izmanto pieaugušos. Tomēr, ja neviens nepalīdz bērnam tikt galā ar destruktīvām jūtām, tad ar laiku tas pāraug kontrolēšanas mānijā. Piemēram, man ārkārtīgi nepieciešams zināt vai tētis nav piedzēries, kas mani gaida tuvākajā nākotnē, vai vīrs man nenodarīs pāri. Līdz ar to es cenšos ietekmēt katru ģimenes locekli, no kuriem es varētu sagaidīt pārsteidzošu rīcību. Es iejaukšos viņu dzīvēs, kritizēšu viņu intereses, hobijus, gluži vienkāršu likumsakarību vārdā. Jo paredzamāk viņi pēc manas saprašanas rīkosies, jo vieglāk man būs dzīvot. Tas nozīmē, ka manī nav attīstīta prasme regulēt sevi un dzīvot saskaņā ar savām interesēm, bet kontrolēt un ietekmēt apkārtējos, lai kaut kādā veidā viņu uztraukums un uzbudinājums netiktu vērsts uz mani.
Saprotams, ka vislabākais variants šādā situācijā, ka vīrs nepārtraukti guļ uz dīvāna, labāk, ja nestrādā. Toties ir acu priekšā un nav gaidāmi pārsteigumi. Un bērni, lai arī slimi, toties zem kontroles. Un lai arī es pati visu laiku slimoju un esmu upuris, bet vismaz kaut kā cenšos regulēt savu dzīvi.
Šādās ģimenēs visu uzmanību saņem tas, kuram ir vissliktāk. Ja tu esi slims, tev nevar pieskarties. Vai gluži otrādi slimo sāk vazāt pa visām iespējamajām slimnīcām. Bet ja esi vesels, tad sitienā esi visiem nepieciešams. Kā tu vari priecāties un būt laimīgs, ja mammai ir tik slikti, dārzs nav iestādīts, bērns nav iemācījies reizrēķinu utt.
Šinī piemērā ļoti spilgti atspoguļojas tēze, ka tie, kas kontrolē citus, paši sevi nespēj regulēt.
Ir grūti aptvert, ka bērns nav jūsu atkritumu tvertne. Svarīgi, ka cilvēks no tā vēlas izkļūt un iemācīties veselīgus komunikācijas veidus, kā arī veidot robežas.