Pēc statistikas datiem apmēram 54% Krievijas bērnu dzīvo nepilnās ģimenēs. Visbiežāk tas nozīmē – bez tēva. Un lielākā daļa to, kas šobrīd lasa šo rakstu, ir sievietes, kurām nav vīru, bet ir dēli. Un viņas bieži prāto par to, cikļoti vieglāk viņām būtu, audzināt savu bērnu, ja blakus būtu vīrs… “Puikam ir vajadzīgs tēvs!” un tamlīdzīgi.
Patiesībā, pirmkārt, zēnam ir vajadzīga adekvāta māte, bet viss pārējais ir bonuss. Un, ja zēnam ir tāda māte un ir uzticēšanās pilnas attiecības, tad viņam viss būs kārtībā. Tas, protams viņam neaizvietos lielisku tēvu, taču būs daudz labāk par nominālo tēvu, kuru ar pūlēm piecieš, “lai tik viņš būtu”. Tas ir melīgs vēstījums!
Ir 2016. gads un laiks saprast, ka ģimenes modelis un apkārtējā realitāte, vīrieša un sievietes lomas – viss ir ļoti izmainījies. Un tēvs, protams, ir ļoti vēlams. Taču bēdāties par to, ka viņa daļēji vai pilnīgi nav, censties pašai tēlot skarbo vīrišķīgo audzināšanu, nav vērts. Sekas tam var būt ļoti bēdīgas. Jūs pat iedomāties nevariet, cik bēdīgas.
Kopumā tēvi Krievijā tradicionāli ļoti minimāli piedalās bērna personības formēšanā. Mums vīrieša atbildības zona ir nauda, darbs, cerbera un sargsuņa loma ģimenē. Un gadījumu, kad tēvs un māte vienādi ieguldītu savus spēkus bērna audzināšanā, pagaidām ir ļoti maz. Bēdīgi, bet fakts.
Protams, nav labi, ka tēvs kopā ar dēlu neapmeklē futbola spēles, nemācās iekurt ugunskuru, skarbi un vīrišķīgi nedraudzējas un kopā neiedzer aliņu, taču mammu kļūdām ir daudz smagākas sekas.
Ar kurām, starp citu, es ikdienā arī saskaros, katru dienu analizējot pacientu problēmas. Jo mēs visi lielākā vai mazākā mērā esam savu pašu māšu “upuri”.
Kā visbiežāk izskatās dzīve “bez tēva”? Puikam ir mamma, vecmāmiņa un, ja ļoti paveicās, arī tante, dažkārt – pat divas.
Un, jau sākot no dzemdību nama, apkārt ir vienas vienīgas sievietes. Bērnu dārzā, izņemot sargu, arī nav neviena vīrieša. Skolā – tas pats. Ļoti bieži “fizruks” un darbmācības skolotājs mīl iedzert, tātad – neskaitās. Turpat skolā bērns saņem (no sievietes skolotājas) pirmo pazemojuma un apspiešanas pieredzi. Un es nekļūdīšos, ja teikšu, ka vecāki ļoti bieži nenostājas bērna pusē un uzstājas kopā ar pedagogu kolektīvu.
Atnāk zēns ar savu mammu uz izstādi, un tur apmēram 80% apmeklētāju ir sievietes. Atnāk poliklīnikā, bibliotēkā, radošajā namā – un tur atkal redz vienas vienīgas sievietes, un mijiedarbojas tikai ar viņām.
Un tā apmēram līdz 15 gadiem
Un kas šajā brīdī notiek mājās? Tur iet visādi. Taču jebkurā gadījumā, māte ir galvenais cilvēks viņa dzīvē un viņa audzina, pieprasa, diktē, ietekmē. Ja tā ir sieviete ar vāju gribu, varbūt pat pavisam vāja, tad attiecībās ar dēlu tā parasti “spiež” uz vainas sajūtu un žēlumu.
Piemēram: «Kā tu ar māti runā?»; «Tu taču mani kapā iedzīsi!»; «Es viena tevi velku, raujos uz pusēm, un tā tu man atmaksā?!» u.t.t Tālāk seko puņķi un asaras par to “kādi mēs abi bārenīši”.
Kad beidzas bērnu un sākas pusaudžu vecums, visam iepriekš minētajam klāt vēl nāk nīdēšana: «kāds tu labs puisītis biji, kad biji maziņš»… Bet tagad sanāk, ka esi kļuvis slikts
Daudzas sievietes šodien cieš no histēriskās neirozes, un gandrīz katru vakaru rīko skandālus dēļ vienas nenomazgātas krūzītes, zem gultas pamestām zeķēm un, protams, neizpildītiem mājas darbiem.
Un puisis kļūst par trauksmaino neirotiķi. Tam ir arī fizioloģiskās sekas – stostīšanās, ekzēmas, neirodermīts…..Un izaug vinš tāds – infantīls, nomocits, nepatstāvīgs, kopjams un apkalpojams..
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!