Tāpat, man šķiet, ir arī ar garastāvokli. Nav pareizi domāt, ka mūsu sajūtas ir iluzoras, tās ir pilnībā reālas. Depresija, trauksme, apātija ir tikpat reālas, kā laika apstākļi, un tāpat tās nav mums pakļautas. Un neviens tajā nav vainīgs. Bet arī tās pāries, nešaubīgi pāries. Kā mēs samierināmies ar laika apstākļiem, tāpat mums jāsamierinās ar to, kāda brīžiem šķiet dzīve. «Šodien ir draņķīga diena», — mēs konstatējam, un tā ir reālistiska pieeja, kas palīdz mums šķietami iegūt kaut ko līdzīgu domu lietussargam. «Ei, ei, te lietus un es neesmu tajā vainīgs un neko nevaru tam padarīt, jāpagaida, kamēr tas pāries. Bet rīt, iespējams, spīdēs saulīte un es to nepalaidīšu garām».
Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka viņu pašrealizācijai traucē daudzie aziāti Anglijā, vai karalienes valdīšana, daudzie sastrēgumi ielās, nejūtīgo darbadevēju vara, veselības aizsardzības iestāžu nevēlēšanās rūpēties par viņiem, komunisms, kapitālisms, ateisms, vienalga kas, bet patiesībā – izņemot tikai pašu neprātīgo nespēju saņemt sevi rokās.
Visticamākais, šobrīd es esmu laimīgāks kā agrāk, un tomēr man jāatzīst, ka mainītu visu sevi, tādu, kāds es esmu tagad, pret to mūžīgi nelaimīgo, mežonīgo, nervozo 16 gadīgo Stīvenu. Niknu, trauksmainu, neapmierinātu, bet dzīvu. Jo tu proti just, bet prast just ir svarīgāk par to, kā tu jūties.
Ja dziļāk aizdomāties, mīlestībai nav mērķa – tas arī padara to tik majestātisku. Mērķis ir seksam, ja domājam par izlādēšanos, dažkārt dzimtas turpināšanu. Bet mīlestība, kā jebkura māksla, runājot Oskara Vailda vārdiem ir bezjedzīga. Un tieši bezjēdzīgas lietas dara dzīvi vērtīgu, lai dzīvotu un vienlaicīgi biedējošu: vīns, mīlestība, māksla, skaistums. Bez šīm lietām dzīve būtu droša…. Nav vērts uztraukties!
Avots: gintafiliasolis.wordpress.com