Būtu labi nēsāt to cilvēku dārglietas, kuri jums bija dārgi dzīves laikā un ar kuriem jums bija labas attiecības. Cita lieta, ja cilvēks, kuram zeltlietas, kas pie jums nonākušas, dzīves laikā nav bijis labvēlīgs pret jums.
Dārglietas var nēsāt kā talismanu. Tas ir atļauts. Tai pat laikā neiesaka tādu lietu pārvērst par kulta dārglietu, amuletu, īpašu zīmi, piedēvēt tai īpašu nozīmi un spēku. Kas tāds var būt pretrunā ar vispārīgiem uzskatiem.
Ja zeltlieta nav īpaša piemiņa cilvēkam, kuram tā tikusi, tad to var vienkārši var pārdot uz svaru.
Daži juvelierizstrādājumu veikali piedāvā mainīt pircēja zeltlietu pret kādu no asortimenta precēm. Saprotams, ka tādā situācijā pircējam nāksies piemaksāt.
Dažas idejas
Daudzbērnu māte Raisa atzinās, ka arī glabā mājās maisiņu ar zeltlietām, kas palikušas viņai no aizsaulē aizgājušajiem radiniekiem. „Svešas rotaslietas nenēsāšu. Domājiet, ko gribat. Glabāju tos labumus mājās un viss, atzīšos godīgi. Tie ēst neprasa. Dzīve ir sarežģīta. Un, ja nu pēkšņi naudu ievajagas, bet man ir „drošības spilvens”.
Līdzīga doma arī Nikolajam: Zelts vienmēr ir augstu vērtēts. Pat īpaši grūtos laikos, jūs tikai atcerieties. Ja man būtu tāds zelta fonds no radiem, es noteikti neko nekausētu un nepārdotu. Var bērniem atstāt. Lai stāv šīs vērtības, nekas ar tām nenotiks”.
Kur likt īstas senču dārglietas
Nesteidz tikt vaļā no rotaslietām, kuras palikušas no tuviem cilvēkiem. Varbūt tām ir kāda īpaša vērtība. Labāk vērsties pie juveliera pēc profesionālas konsultācijas. Tāpēc nesteidzies un lēmumu pieņem ar vēsu prātu.
Ko tu darītu ar tādām likteņa dāvanām? Pārdotu vai atstātu par piemiņu? Kādu lēmumu tu pieņemtu tādā situācijā.