Mēs jau zinām, ka ir prāts un ir saprāts. Tās ir dažādas struktūras, katrai no kurām ir sava loma. Mūsdienu sabiedrībā vairums cilvēku pakļaujas prāta spēcīgajai ietekmei, un viegli iekrīt tā galvenajās lamatās, par kurām šodien mēs parunāsim. Kur tas var novest?
Prāts ir cilvēka apziņas daļa. Tā daļa, kas vienmēr vēlas baudīt.
Ja cilvēkam ir kādas uzmācīgas idejas, no kurām grūti atbrīvoties, tas nozīmē, ka viņa prātam ir milzīga ietekme uz pašu cilvēku. Gribas paskatīties TV, pasēdēt pie datora, aizbraukt atpūsties uz siltajām zemēm u.t.t. Visas šīs vēlmes izsauc prāta darbība.
Savukārt saprāts atbild par dzīves pareizību. Tas vēlas attīstīties, tāpēc cenšas novirzīt cilvēka darbību progresa virzienā.
Pieņemsim, cilvēks vēlas pirms miega paēst. Prāts grib baudīt, tāpēc tas vedina uz vēlām vakarinām, savukārt saprāts apzinās, ka tas būs kaitīgi veselībai. Cilvēkam ir izvēles iespēja, kurā visu izšķir prāta vai saprāta ietekme. Vai, piemēram, cilvēks intensīvas satiksmes apstākļos agresīvi brauc ar motociklu bez ķiveres, lai sajustu ātrumu un vēju matos, jo tas sagādā baudu.
Ne īpaši saprātīga uzvedība, taču prāts bauda. Sanāk, ka saprāts rada noteiktus ierobežojumus prātam, lai cilvēks varētu tālāk progresēt – ne degradēt.
Šādus piemērus, kad cilvēka dzīvē notiek prāta un saprāta konfrontācija, var uzskaitīt tūkstošiem. Un dzīve, skatoties no saprāta viedokļa, daudziem šķiet garlaicīga un neinteresanta. Agri celties, ēst vienā un tajā pašā laikā, atteikties no kaitīgajiem ieradumiem, pildīt savus pienākumus – kas gan to vēlas? Labāk baudīt dzīvi, lai no rīta ausīs zvanītu prieka zvani, bet draugi stāstītu, cik vakar bija tusiņš pie nakts kluba. Tādu uzvedību izsauc spēcīgā prāta ietekme. Cilvēks vēlas bez mitas baudīt, jo tajā viņš redz savas dzīves laimi.
Daudzi stradājošie gaida brīvdienas, lai atpūstos no darba. Taču mēs nerunājam par tiem, kuri visu nedēļu vienkārši strādā, un tad, kad pienāk brīvdienas saka: “Bet tagad es varu atpūsties”, bet gan par tiem, kuri slimo ar šo ideju. Jau pirmdienā viņi sapņo par to, kā piektdienas vakarā sāks atpūsties.
Par šo tēmu internetā klīst daudz joku, un visi ar to esam saskārušies. Cilvēks jau domā par to, kā viņš pavadīs šo laiku. Vai, piemēram, šodien ir ārkartīgi daudz dažādu adrenalīna līmeni paaugstinošu izklaižu – kaut vai tā pati lēkšana no tiltiem ar gumijām. Jūs esat redzējuši cilvēkus, kuri to dara? Absolūti adekvāts, normāls cilvēks šīs darbības procesā mainās līdz nepazīšanai, vairākas reizes pēc kārtas, un noslēgumā piezemējas ar lielām, apaļām acīm un ļoti, ļoti laimīgs. Ar to nodarbojas tāpēc, lai neitralizētu prātu.
Pārsvarā cilvēks dzīvo parastu dzīvi. Izpilda savus pienākumus darbā, apmierina savas vajadzības un nedaudz izklaidējas.
Šādos apstākļos prāts ļoti ātri kļūst “kokains”, tam grūti eksistēt bez baudām, tāpēc ar šo savu vajadzību tas rada cilvēkā emocionālu spriedzi. Tā sasaista apziņu, un cilvēkam jāpieņem lēmums rīkoties, lai izietu no šī stāvokļa, jādod iespēja prātam “izlādēties”. Un problēma ir tajā, ka savā ikdienas dzīvē cilvēks pats atņem sev normālas iespējas sasniegt laimes sajūtu.
Viņš pastāvīgi domā par savu nākotni, un te arī ir galvenās prāta lamatas.
Tas ir viņa baudas gūšanas mehānisms, jo prāts var eksistēt jebkurā laikā, radīt ilūzijas (sapņus), papildināt reālus notikumus, lai baudītu. Gandrīz visiem cilvēkiem ir raksturīgi sapņot, taču šis process kļūst par pirmo soli ceļā uz vilšanos.
Kad cilvēks ir ļoti sakoncentrējies uz savu nakotni, viņš nepaspēj dzīvot tagadnē. Viņš visu laiku gaida nākotnes laimi: “Pienāks piektdiena un es atpūtīšos, bet šodien vienkārši pagulēšu dīvānā”. Cilvēks nesper tos vajadzīgos soļus, kas varētu atnest viņam laimi, jo viņa domas peld kaut kur nākotnē.
Vēdās teikts, ka domas par nākotnes laimi ir pats drošākais ceļš uz savas dzīves krahu. Jebkuri sapņojumi par nākotni tērē prāta enerģiju
Piemēram, cilvēks brauc uz darbu un domā par to, kā viņam šodien nāksies stradāt. Sākumā jau domās viņš ir noguris: “Nu, re, atkal tas darbs – 10 garas stundas!”. Pēc tam viņš domā par atpūtu pēc darba, par laimi, kas viņu gaida.
Rezultātā cilvēks ierodas darba vietā, un absolūti nav spējīgs strādāt. Prāts jau bauda, aizlidojis nākotnē, kura vēl nav pienākusi, tāpēc darba stundas parvēršas īstā katorgā. Viņš nav spējīgs ne pildīt savus darba pienākumus, ne normāli komunicēt ar cilvēkiem, viņa prāts ir sagūstījis apziņu.
Šādā stavoklī cilvēkam nav nekādas daļas gar realitāti, un tāpēc tas noved pie dzīves sabrukuma, jo dzīve notiek tagadnē nevis nākotnē.
Un tā, galvenās prāta lamatas ir tajā, ka tas bezgalīgi vēlas baudīt, un, lai to darītu, tam jāizmanto sava iespēja eksistēt pagātnē vai nākotnē, novēršot cilvēka uzmanību no tagadnes. Rezultātā reālā dzīve jūk un brūk, bet nākotne, kas balstīta uz esošo situāciju, kļūst nereāla.
Cilvēku gaida lielas vilšanās, ja viņs neiemācīsies kontrolēt savas prrāta radītās ilūzijas.
Avots: Pēc Oļega Torsunova lekciju cikla «Простые методы самосовершенствования» materiāliem